"Vai esat gatavs būt brīvs no raizēm"? Priede man te arī šorīt atsūtīja tekstu - met visas raizes uz Viņu. Tātad, visas - arī, manuprāt, būtiskās, tās, par kurām būtiskāku, šķiet, vairs nav. Vai es to vispār māku izdarīt? Pie visa tā, ka "skumjas ir mans dabiskais stāvoklis" un "neskaidrība, gaidīšana, stress vismaz šogad ir mani otrie vārdi"? Atkal šis jautājums - gatavība kaut kam. Pat, ja kaut kam šķietami brīnišķīgam. Tādiem nervu kamoliem kā man, padod tik stresu un raizes, iesēj tik kaut ko, par ko uztraukties, un es būšu pirmā, kura tam atbildēs. Un tikai, laikam ejot, tu saproti, kas ir kas, tu atsķir būtisko no nesvarīgā, to, par ko tiešām būtu jāuztraucas, no tā, par ko nevajag. Arī šīs nojēgas dēļ tie vecākie cilvēki ir mana vājība. Tu pieķeries pie tā, kuram ir tas, ko tu meklē. Vai vispār par kaut ko ir jāuztraucas? “Esamība par daudz prasa no cilvēka, no šī sarežģītā būvējuma, nervu kamola ar sirdi, smadzenēm, acīm, – kā lai aizmirstas? Nemitīga cīņa, notikumu virpulis, tieksmes, domas, instinkti, atbildība – un, ja ne, tad vismaz nojausma īsu mirkļu plaiksnos. Paceļot roku, lai pārslēgtu TV kanālus, izņemot siermaizes no tostera vai pārpildītā krustojumā ieraugot sarkano gaismu un turpinot braukt. Vai tad, kad pēc ilgas prombūtnes atkal esi dzimtenē un, skatīdamies zīdainajās niedrēs, pār kurām pārskrien mākoņa ēna, domā – kurš ir tas, kas to visu redz?” /I. Ābele/ |
Take me back ten years ago And I thought I lived the dream My heart had been longing for Tik Tok, so many changes Going trough all the stages The Good Life |
Pirmā valoda, ko dzirdēju, ieejot baznīcā, bija norvēģu valoda. Mana skaniski mīļākā. Bet Norvēģija kaut kā joprojām nav sanākusi kā opcija. Un kaut kā joprojām īsti nav miera. Pat pēc jēgpilna baznīcas klusuma. |