Carpe · Diem

Atkārtošos: kas tas par paradumu - tad, kad no sirds gribas raudāt, tu muļķīgi smaidi... mazliet izliec emocijas uz apkārtējiem, un tad atkal smaidi...
"Dzīvo taču savu dzīvi"... šodien sapratu, ka nav man tādas. Viss grozās tikai par un ap skolu, nākotni, izvēlēm.. dzīve bija pagājusī nedēļa ar austriešiem, dzīve bija 4. maija svinības, dzīve bija jaukas tikšanās ar jaukiem cilvēkiem, dzīve ir tie momenti, kad pelēkā ēkā satiec kādu spilgtu būtni...
Bet viss pārējais.. tā jau nav dzīve. Tā, baby, ir bedre.

Paldies par to pašu. Love what you have and you'll have more love. Tā jau ir - tev tiks dots vairāk tikai tad, kad tu novērtēsi to, kas tev ir.
Un gaidu, gaidu, gaidu.

Kāpēc ir tā, ka komunicēt reizēm daudz vieglāk ir ar svešiem, nevis savējiem?
Ai, jāpārkāpj tai robežai ir biežāk, - vienreiz jau ar tuvāko tik skaisti izrunājāmies, pēc tam abiem tik viegli.. un tad turpinājās ikdiena - ne es īsti dalos, ne viņš, un tad pēkšņi ne no kurienes uzpeld - man te riebjas, es gribu prom, bet tētis mans, pats te visu mūžu dzīvodams un cīnīdamies ar sistēmu un stulbumu, taču to visu lieliski saprot, tikai ir nesagatavots, ka to pašu teikšu arī es. Jo pa lielam ko tas nozīmē? Atkal aizbraukt. Ar visu, kas no tā izriet.
Ir regulāri jākomunicē, ir jāstāsta, kas ar tevi notiek. Lai vai kam, bet tiem tuvākajiem. Visiem ne, un daudziem ne tuvu ne, bet tikai tuvākajiem. Mirtiņ, arī Tev tagad skaidrs ir?
Tā, lūk. Problēmas rada vienīgi caurumi komunikācijā.