Carpe · Diem

"Your greatest hour will come right after your worst hour of despair. That is when you'll find out who you truly are."
Ka tik nu tā būtu.

It kā jau ik pa brīdim rodas kādi uzplaiksnījumi vienā vai otrā virzienā, ik pa laikam atskan kas sakarīgs, bet es dziļi sirdī nespēju līdz galam noticēt nevienam ceļam, kas nav saistīts ar mūziku. Bet tas ir tik stulbi. TIK stulbi. Tik stulbi, ka pēc 9. klases nu nebija pietiekama saprāta palieku, lai tomēr mācītos ko visaptverošu, nevis ieslīgtu tikai tajā vienā, no kura tagad ārā tikt ir VAI, cik grūti, kaut gan uzskatāmi taču redzi, ka tā nav perspektīva. Vismaz Latvijā ne. Tā ir perspektīva strādāt skolā, nolikt visu, ko līdz šim esi mācījies, bakstot bērniem notis. Tagad eju praksē, redzu to visu kā uz delnas. Atkal - prakse pagadījusies īstajā brīdī, konkrēts skatiens realitātē. Realitāte nav harmonijas uzdevumi, ko pildījām vidusskolā, traki palikdami, domājot, ka nu tik būs, nu tik būs!, realitāte nav skaistās Šopēna noktirnes, ko spēlēju tā, ka sirds lūzt, domājot - nu tik skaisti, tik skaisti!, realitāte nav pēc ilgiem treniņiem un meistarklašu apmeklējumiem sačinīta balss ar domu - nu tad tagad beidzot, varēs mācīties un sasniegt!
Tā visa NAV realitāte.
Vismaz ne šeit, šajā vietā.

Mani tikko uzņēma vienā no labākajām LV augstskolām, vienā no divām, kurās šeit ir vērts mācīties. Domāju un nevaru saprast, kādu zāli viņi tur sapīpējušies, ja diplomātos paņem mūziķi? Savā motivācijas vēstulē, ko uzcepu 40 min. laikā un kad likās, nekas nav vieglāks par to, rakstīju "Interested in leading the party", vai tad tiešām mums tik izmisīgi vajag jaunu līderi? :)
Ir vēl pāris varianti, nekad dzīvē nav tik daudz tādu bijis.
Ir man tāda īpašība, ka varu teicami pārliecināt citus, tikai ne sevi.

Es jums saku, jo tālāk jo trakāk.

Aii, ku man ir labi cilvēki apkārt. Tādi, kuri šo visu notiekošo saprot, no sirds vēl tikai labu un ir sakarīgi. Kuri ziedo 4h laika telefonsarunām, klausoties tajā visā, ko esmu te sarakstījusi un vēl piecreiz vairāk.
Tādu nav daudz, bet tādi ir.
Milzu bagātība.

Kaut kā sāku skatīties vecos dienasgrāmatas ierakstus draugos (bija arī tādi laiki, uhh, veseli 343 ieraksti!), uzķēru šo: "Esmu ar mieru atteikties no visa ārprātīgi virtuozā, klasiski vokāli tradicionālā un no visa reizēm pat uzpūstā - 'profesionāli derīgā', jo, ja var izpildīt šādi, neko vairāk arī nevajag. Vari mācīties, trenēties, traks palikdams un, ja beigās nevarēsi nodziedāt vienkāršu dziesmu, bet ar sirdi, ar to, kas aizkustina un izkausē pat ledu, tad tam visam nebūs bijusi ne vismazākā jēga. Un ne jau tehnika būs tā kausētāja. Šī ir māksla un šis ir attaisnojums mūzikas eksistencei."
 Ar "šī ir māksla", protams, biju domājusi nevienu citu, kā VIŅU.
To rakstīju, tikko pabeigusi vidusskolu. Nesen rakstīju tieši to pašu.
Vai tas viss palīdz man izlemt?
Nē, tas padara situāciju tikai grūtāku un cerības sāpīgākas.