Kā jau to pieredze rāda, reizēm saviem izteikumiem ir nepieciešami precizējumi vai aizrādījumi protestu rīkotājiem neizraut atsevišķas frāzes no konteksta. Lai vai kā gribas neattaisnoties par sevis rakstīto (jo tāds nu galīgi nav dienasgrāmatas uzdevums), tomēr uzskatu par nepieciešamu piebilst: ierakstā par dzīvniekiem izteiktā frāze "lūzerīgā dzīve" nav attiecināma uz pensionāriem, kuri skaita santīmus maizītei vai cilvēkiem, kuri, par spīti godprātīgam darbam, ir nonākuši finansiālās grūtībās. Šī frāze, kā jau tas, manuprāt, bija saprotams ieraksta kontekstā, attiecas uz tiem lūzeriem nodzertām sejām, kuri sēž stacijas tuneļos ar sazāļotiem/nezinukācitādilaiizskaidroviņu Tas ir arī viss, ko gribēju teikt. |
Par tevi izsaka spriedumus, tevi analizē - bija vai nebija labi, tevi plēš vaļā, vienu brīdi tev šķiet, ka nupat jau dziedāsi operā, otru, ka neesi nekam derīgs, trešo, ka jāiet kārties, ceturto, ka nu nē, varbūt jāmēģina...
Tas ir tas mantojums, no kura es nevaru tikt vaļā joprojām un kas man dzīvē šobrīd konkrēti traucē. Emocionalitāte, johaidī. Varētu dzīvi uztvert vēsi, nečakarējoties, vienkārši mierīgi dzīvojot un darot savas lietas, jā, priecājoties un raudot, bet ne jau TĀ, kā tagad, un, kā vienmēr bijis. Garām, tas viss ir garām. Un, galvenais.. kur tas ved? Visu dzīvi būs tā, kā tagad, vieni vienīgi viļņi, ar retiem vai īsiem miera mirkļiem. Tas nozīmē - visa dzīve vienā vienīgā nestabilitātē. Bet, cik nožēlojami, es nemaz nezinu, KĀ ir citādi. KĀPĒC, pie velna, es to nezinu un nepazīstu? Adele ar savu Skyfall šeit piederas pa pirmo, pie tam tā konkrēti izplēšot bungādiņas, lai nedzird apkārtējo pasauli. |