Carpe · Diem

Es viskautko varu saprast, tiešām - mani jau sen vairs neizbrīna cūkošanās mūsu, cilvēku starpā, bet b***, nevajadzēja mums dot to brīvo gribu, ja tādējādi darām pāri mazākajiem - dzīvniekiem. Katru reizi, kad Rīgas pazemes tuneļos ieraugu cilvēku-ubagotāju ar dzīvnieciņu blakus, gribas novākt pirmo un palīdzēt otrajam. Katrs pats ir atbildīgs par savu lūzerīgo dzīvi, un katrs pats ir vainīgs, ka nokļūst tur, kur nokļūst - ir taču dota galva, rokas, kājas, un pat tie, kuriem tas viss nav dots, pat tie izdzīvo, bet dzīvnieki.. Mēs sevi uzskatām par radības kroni, bet rīkojamies pretīgāk kā visas citas radības uz pasaules kopā.
Šo tēmu esmu jau ilgi risinājusi kaut vai draugos, dienasgramatā, un līdz šim neviens, pilnīgi NEVIENS nav devis normālu, sakarīgu atbildi uz jautājumu - bet kāpēc tas tur, augšā, pieļauj vardarbību pret dzīvnieku, pieļauj, ka mēs tam daram pāri? Tad nafig vajadzēja dot mums to brīvo gribu un izvēli, ja taču skaidri redzams, ka bieži vien nemākam to izmantot?
Reizēm jā, man šķiet, ka tas tur augšā, IR mazais bērns, ja ko tādu pieļauj.

Labi, ja tik ļoti vajag izmantot to savu brīvību, pretekļojamies tad savā starpā, manis pēc! BET, tiklīdz tas sāk skart radības, kuras neviena nav darījušas sliktu šai pasaulei (atšķirībā no jau minētā kustoņa), es nesaprotu: kāpēc kas tāds tiek pieļāuts? Var teikt - brīva griba, utt., utjp., bet KĀ tiek pieļautas tāda mēroga netaisnības kā rokas pacelšana, spīdzināšana, apsmiešana un viss pārējais iespējamais un neiespējamais pret dzīvnieku?

Dzīvē ir tik daudz šo "kāpēc" , uz kuriem sakarīgas atbildes tā arī neviens īsti nespēj sniegt. Tāpēc laikam jābeidz mocīties un jāpārstāj vispār kaut ko jautāt.
Tikai, kad atkal, pašai negribot, saduros ar kādu nelaimē nonākušu radību, viss sākas no jauna.

Skaidrs ir tikai viens: jāpalīdz. No vārīšanās nekas nemainās. Un believe me, ja tu no tīras sirds dod otram, tev pašam nekad nepietrūks. Tikai mana līdzjūtība aiziet nevis cilvēkiem, bet dzīvniekiem.

Jāsaka tā - cilvēki, kuri maksā par izglītības iegūšanu Latvijā, vienmēr ir šķituši kā, teiksim, ļoti savdabīgi motivētas būtnes.
Maksāt tūkstošus.Par izglītību.Latvijā. Jums tas iet kopā? Man negāja, līdz pat vakardienai.
Nē, ir jau laikam mums tomēr divas augstskolas, par kurām ir jēga piemaksāt, un, pats labākais šajā visā ir, ka nekur nav jābrauc, jāsperās, lai iegūtu daudzmaz starptautiska līmeņa izglītību ar visu, kas no tā izriet. Tie ir, pirmkārt, zviedri (The Stockholm School of Economics) - ja man draugos būtu matemātika, šķiet, nedomājot mēģinātu tikt tur; un, otrkārt, šķiet, ka tā ir arī RGSL (Riga Graduate School of Law).
Tas otrais variants jau izklausās reālāk.
Even in the most predictable way, life can make such an unexpected turn.
JĀDOMĀ.

Kad saprotu - nu jau ir tāda "no vienas puses un no otras puses" stadija, ka jau sāku balsī sarunāties ar sevi, uzskatot savu personu par vislabāko dialoga partneri un visa iespējamā risinājumu, sāk šķist, ka bez viena zemeņu long-drinka te skaidrībā netikt.

"I'm not frightened, I'm not frightened of anything. The more I suffer, the more I laugh. Danger will only increase my love.
You'll leave life even more beautiful than you entered it. Heaven will take you back and look at you and say: only one thing can make you so complete - and that thing is love."
/The Reader/