Vēl nesen regulāri kavēju labai draudzenei laiku darbā kādā sīkumu veikaliņā, kurā reti kurš vispār ienāk (darbs tiešām dinamisks!) - laika savu pašreizējo situāciju analīzei bija pārpārēm. Principā štukojām, kuras bankas labāk aplaupīt, lai tak beidzot tā dzīve būtu nodrošināta vai, ja ne to, tad vismaz kontus rotātu pietiekamas summiņas, lai apmaksātu tās mācības un augstskolas, kuras uzskatījām par labām esam, tepat LV esošas (dažas mums tādas ir, es tiešām vēl ceru, ka ir!). Nothing good comes for free, baby.
Šodien sēžam, atkal burbuļojam, bet jau ar pavisam citu pieredzi kabatā - ne tikai ar dzirdētu un lasītu, bet jau redzētu dzīvajā, un viena no mums saprot - nē, ir labi, kā ir. Ne viss ir zelts, kas spīd. Tāds atvieglojums pēc ilgām mocībām, kā, kur būt un vai vispār būt. Tagad kārta man. Nedēļa laika, lai iepazītu manu variantu. Ne tikai iepazītu, bet arī izlemtu. Nu kurš būtu kaut vai gada sākumā domājis, ka tagad rādīsies tādi pagriezieni... Bet no precīzākiem komentāriem pašlaik atturēšos, vecā labā štelle ar - ja visiem izstāsti, tad parasti nekas nesanāk vai nepiepildās. Are you satisfied with an average life? . |