Skatījos "Holokaustu" - amerikāņu uzņemtas TV Mini-series (1978.g.), tēma jau mums, dzirdot šo nosaukumu, visiem zināma. Kas tur ir redzams? Baigākās paralēles ar šodienas situāciju Latvijā, uzsveru, baigākās. 21. gadsimts no 20. gadsimta atšķiras ar to, ka tagad tautas eksistences apgrūtināšana notiek nevis ar ieročiem vai deportācijām (ha, patiesībā arī ar deportācijām, emigrācija ir sava veida deportācija, jo neviens taču aiz labas dzīves prom nebrauc, vai ne?), bet lēni, neuzkrītoši, caur ekonomiku, caur lielvalstu lēmumiem, caur mūsu pašu stulbumu, iznīdējot savu ekonomiku, utt. Neviens jau nost nevienu nešauj, bet tauta tā vai tā vai nu izbrauc, vai mokās tepat. Un ticiet man, LV nav tā optimistiskākā vieta uz pasaules, kur dzīvot, redzu, ka TIK daudziem ir depresija, nav cerību uz šīs valsts nākotni, un.. ja nav pat cerību, tad situācija ir smaga. Ir tādi, kuriem ir, bet katrs jau cer savā istabas kaktiņā, un no tā nekas nemainās. Nav kādas vienotas pozītivas kustības ar mērķi kaut ko mainīt. Arī publiskajā telpā tiekam pārsvarā baroti ar negatīvo, un zinām taču, ka mediji ir nevis 4. bet reāli 1. vara.
Nu lūk, un kāda situācija Holokaustā: kāds 1937.,38. gads Vācijā, palēnām sākušās ebreju vajāšanas, bet neviens nenojauš, kas vēl tikai sekos. Ir ebreji, kuri saprot uzreiz - ir jādodas prom. Ir ebreji, kuri sēž ar ģimeni pie galda, viena tās daļa ir pārliecināta - jābēg, te nākotnes nebūs, otra - nē, mēs taču esam ģimene, mēs nepadosimies, izdzīvosim, nekur nebēgsim, te esam piedzimuši un te arī paliksim. Īsi sakot, ŠĀDI: (skatīt no 5.40). Un smagākais, ka neviens nezina, cik grūti laiki vēl būs priekšā. Burtiski nākamajos fragmentos jau notiek kristālu nakts, vešana uz Buchenwaldi, Dachau, deportēšanas, utt, utjp., ceru, ka man nav jāpārstāsta šī vēsture.
Un tagad... pasakiet man, ka tā nav Latvijas mūsdienu realitāte!
Pasakiet, ka šeit vēl nedzīvo tūkstošiem cilvēku, pie galda nesēž tūkstošiem ģimeņu ar cerībām, ka viss taču būs labi.
Un pasakiet, ka mēs taču visi reāli nenojaušam, ka te, mūsu Latvijā, mazajā valstī, kurai nav ne dabas resursu, ne ietekmes politikā, ne racionālas ekonomikas, pasakiet, ka mums viss būs labi.
Un es no visas sirds centīšos tam ticēt.
Bet
man ir grūti...
noticēt.
Nu lūk, un kāda situācija Holokaustā: kāds 1937.,38. gads Vācijā, palēnām sākušās ebreju vajāšanas, bet neviens nenojauš, kas vēl tikai sekos. Ir ebreji, kuri saprot uzreiz - ir jādodas prom. Ir ebreji, kuri sēž ar ģimeni pie galda, viena tās daļa ir pārliecināta - jābēg, te nākotnes nebūs, otra - nē, mēs taču esam ģimene, mēs nepadosimies, izdzīvosim, nekur nebēgsim, te esam piedzimuši un te arī paliksim. Īsi sakot, ŠĀDI: (skatīt no 5.40). Un smagākais, ka neviens nezina, cik grūti laiki vēl būs priekšā. Burtiski nākamajos fragmentos jau notiek kristālu nakts, vešana uz Buchenwaldi, Dachau, deportēšanas, utt, utjp., ceru, ka man nav jāpārstāsta šī vēsture.
Un tagad... pasakiet man, ka tā nav Latvijas mūsdienu realitāte!
Pasakiet, ka šeit vēl nedzīvo tūkstošiem cilvēku, pie galda nesēž tūkstošiem ģimeņu ar cerībām, ka viss taču būs labi.
Un pasakiet, ka mēs taču visi reāli nenojaušam, ka te, mūsu Latvijā, mazajā valstī, kurai nav ne dabas resursu, ne ietekmes politikā, ne racionālas ekonomikas, pasakiet, ka mums viss būs labi.
Un es no visas sirds centīšos tam ticēt.
Bet
man ir grūti...
noticēt.