Carpe · Diem

Karlsruhe, Mannheima un Brēmene - bail pat rēķināt, cik daudz laika pagājis, metodiski pētot šīs pilsētas. Kopš.. emm.. vismaz septembra.

Esmu pamanījusi, ka nav starpības - esmu ārzemēs vai LV, daudzus cilvēkus satieku tikpat bieži/reti, it kā šeit nebūtu. Tātad tam tā jābūt. Nav ko caurām dienām viens otram gar acīm šaudīties. Tāpat paliks, kam jāpaliek un aizies, kam jāaiziet.
Reizēm ļoti nogurstu no mazās vides, kur tik daudzi viens otru zina un tik daudziem šķiet, ka kaut ko (uz)zināt par otru ir viņu tiešais (darba, garlaicības kliedēšanas) pienākums (it īpaši, ja mums ir bijusi kāda saistība pagātnē). Un tad nedaudz aizvainoti ieplest acis par to, ka laikam ir īpašība doties uz priekšu un ka nav visiem viss jāzina un jāieslīgst cita cilvēka dzīves detaļās (ja tam vēl būtu kāds sakarīgs mērķis, bet nav jau, nav tāda!). Tad ir tāds konkrēts "ehh" brīdis.
Uz muļķīgiem jautājumiem nevar sniegt gudras atbildes.

Ka cilvēki veltītu vairāk uzmanības sev, nevis citiem.. arī tad mums varbūt ietu citādāk.