"Jāsaprot, ka nav īsti pareizi runāt par labajiem «ziemeļiem» un sliktajiem «dienvidiem». Tā bija kopīga spēle, kur viens ar otru bija kā roka ar cimdu. «Ziemeļi» attīstījās, veicinot t savu preču noietu, kreditējot «dienvidus». Savukārt dienvidi baudīja labklājību, pērkot šīs preces par ziemeļu izsniegto naudu, kuri tādējādi stimulēja savu preču noietu un savu labklājību. Ziemeļi ražoja un pelnīja. Dienvidi aizņēmās un tērēja. Tagad viņiem saka: stop! Ballīte beidzas. Maksājiet paši visus rēķinus, tagad un tūlīt. Nevarat samaksāt – privatizējiet, jebšu pārdodiet vācu, franču vai amerikāņu korporācijām savus kārojamākos kumosiņus, kas jums pieder, nu vai arī pieņemiet mūsu jauno kārtību.
Lai saprastu šīs jaunās kārtības jēgu, ir jāspēj vērtēt procesus globālāk. Pasaules ekonomikā notiek fundamentālas pārmaiņas – globālā mērogā Eiropa zaudē konkurētspēju, bagātās Eiropas valstis tiek stumtas nost no troņa, kurā tās ērti sēdējušas gadsimtiem, lai tajā noturētos, ir vajadzīgs veidot jaunu kārtību. Eiropas valstis ir izdomājušas lielisku shēmu, kā tās attīstīs savu tehnoloģisko potenciālu un nodrošinās sevi ar vajadzīgo darbaspēku, kas ir noteicošais konkurētspējas celšanai.
Priekšgalā būs Vācija un vēl kāds, bet aizmugurē ir vajadzīgas valstis, kas viņus nodrošinās ar darbaspēku, iespējām, teritoriju, kur izvietot mazāk izdevīgās, videi mazāk draudzīgās ražotnes, bet kuras ir vajadzīgas piegādes ķēdē, lai no to produkcijas ražotu savus augstas vērtības produktus. Mēs kopā ar Spāniju, Itāliju un Grieķiju būsim masa, kas nodrošinās, piemēram, Vāciju ar nepieciešamo bāzi, lai viņi šajā konkurences cīņā varētu iet uz augšu. Ražosim kaut kādas sagataves priekš viņiem. Viņi ir gudrāki. Ja viņi mums piedāvās kādu ražošanu, tad mēs to uzreiz pasludināsim par savu veiksmes stāstu."
(Ivars Zariņš)
