2004. gada 8. aprīlī

Katru gadu šajā laikā visā kristīgajā pasaulē tiek uzsākti savādi rituāli, kuru hermētiskā jēga, mērķis un būtība nav viegli saprotami. Pilsētas parkos parādās kartona vilki, zaķi un kamanas, kas rīta miglas aizsegā biedē nepieredzējušos jaunāko klašu skolēnus. Bankas piedāvā noguldīt naudu kaut kādā īpaši izdevīgā veidā, to ilustrējot, piemēram ar seksuāli uzbudinātu trušu acīm. Strādājošajiem tiek piešķirtas vairākas brīvdienas, kas izsit organismu no ierastā darba/atpūtas ritma, jo neviens jau nepasaka, ko tad īsti vajadzētu darīt. Vienīgi dietologi brīdina šajās dienās nepārēsties, un tikai tad mēs atceramies, ka atkal šogad aizmirsām par gavēni. Un kas tas par gavēni? Lai novājētu pirms lielveikalu pavasara izpārdošanām un vasaras peldkostīmiem? Mūsu apcirkņos un klētīs jau sen vairs nav jūtams gadalaiku maiņas iespaids, bet vēl nupat skolā taču mācījāmies par dzimtbūšanas laika zemnieku grūto dzīvi un lieso krājumu izbeigšanos garajās feodālajās ziemās. Nē, mums tagad gadalaiki mainās no tā, vai veikalos lētāki ir banāni un kivi vai arbūzi un persiki.
Lieldienu laika noslēpums slēpjas arī tajā apstāklī, ka tās mums, šķiet, ir vienīgās brīvdienas, kuru datumu mēs nezinām līdz pat pēdējam brīdim. Kurš tad to var atcerēties, kā īsti bija jārēķina, vienīgi pēc balto olu parādīšanās veikalā ir skaidrs, ka tirdzniecības darbinieki atrodas šim noslēpumam mazliet tuvāk par mums pārējiem. Zaķi uz ielām, olas veikalos un filmas par Kristu – tās ir trīs stabilākās pazīmes, ka kalendārs pietuvojies Lieldienu mistērijām. Jā, vēl arī neizprotamā nepieciešamība uzsliet kādā sabiedriskā vietā no baļķēniem sanaglotas šūpoles un sastāties garā rindā pie tām.
Ir tik bezgala grūti savienot visus šos tradicionālos elementus kaut cik vienotā sistēmā, ka Lieldienas aizvien biežāk simbolizē dzīves kā tādas dziļi noslēpumaino raksturu. Paskatieties, arī dzīve taču sastāv no tikpat absurdām un savstarpēji nesaistītām eksistences daļiņām, arī dzīvē ir tikai viens solis no traģiskā līdz farsam, no etnogrāfiskā līdz holivudiskajam, arī dzīvē mēs bieži vien iesaistāmies darbībās, kuras mums ir neizprotamas un vajadzīgas. Neizprotami vajadzīgas atkal un atkal.
Kāpēc tā nemitīgā atgriešanās? Skolas un karjeras mašinērija mums taču ir cītīgi mācījusi, ka viss virzās uz priekšu un, turklāt, vēl – uz labo pusi. Bet mēs nezin kāpēc vienmēr esam bažīgi nojautuši, ka šī kustība ir mānīga. Ka dzīve ir nemitīga atgriešanās pie vienreiz izdarītā. Īpaši svarīgi to saprast ir tagad, kad jūsmīgu politiķu runās mēs dzirdam, ka ir noticis kaut kas neatgriezenisks, ka mēs beidzot esam ieguvuši galīgas drošības garantijas, ka esam galu galā iestājušies uz palikšanu un mūžīgi mūžos. Bet dzīvē jau tā nenotiek. Dzīvē viss ir atkal un atkal. Tā valsts jau var iestāties savā Eiropas Savienībā un tur arī palikt. Taču cilvēkam, kurš pārstās ik rītu saprast, kāpēc un kur viņš dzīvo, gals būs klāt. Cilvēkam jāizdzīvo sevi vienmēr no jauna, jāmācās būt par sevi vienmēr no jauna. Ik gadu, ik mēnesi, ik dienu. Un Lieldienas savā kristuszaķuolu absurdumā mums māca, ka arī nekāda nāve pie krusta neko neatrisina, ja mēs to neatkārtosim atkal un atkal. Nekāds upuris mūs neglābs, ja mēs to neizdzīvosim katrs no jauna, ik gadu, ik mēnesi, ik dienu. Nekāda paradīze mūs negaida, ja uzskatīsim, ka, vienreiz pieņēmuši kāda mācītāja teikto, esam kļuvuši par kristiešiem. Tāpēc tās šūpoles, tāpēc tās olas, lai jau nu būtu arī tie banku procenti un veikalu izpārdošanas. Es tikai vienu nevaru saprast – kāpēc tie zaķi?