Ja agrāk par kolekcijām dēvēja tikai pastmarku un sērkociņu etiķešu krājumus, kas tika vākti „brīvā laika pavadīšanas” nolūkos, tad šobrīd vārda ‘kolekcija’ lietojumu gandrīz pilnībā nosaka aizguvums no augstās modes terminoloģijas, kur par ‘kolekcijām’ dēvē viena mākslinieka radītus tērpu modeļus vienai konkrētai skatei un, visbiežāk, arī vienai konkrētai sezonai. No sākuma šo terminu nočiepa gatavo apģērbu tirgotāji, kuru pārdošanas ieradumus diktēja sezonālās izmaiņas, vēlāk, kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kardināli mainījās laba apģērba un apavu kvalitātes kritēriji un pat labs mētelis vairs kalpoja tikai vienai ziemai, radās nepieciešamība pamatot to, kāpēc pircējam ik sezonu jāizdod nauda par jaunu drēbju kārtu. Šis pamatojums tika atrasts estētiskos, pareizāk sakot, dizaina kritērijos – pircējam bija jāpērk jaunas drēbes tad, kad pieveda „jauno kolekciju”, krāsu, modeļu un stila ziņā atšķirīgu no iepriekšējās. Turklāt, vecās ‘kolekcijas’ apģērba gabals ar grūtībām piestāvēja jaunās ‘kolekcijas’ tērpam, kā rezultātā nācās mainīt visu garderobi. Līdzīgi par kolekcijām var sākt dēvēt mūziku atskaņojošos aparātus, datora piederumus (šīs sezonas hits ir koka klaviatūra un plakanais monitors ar koka apdari) vai McDonalds bērnu komplekta rotaļlietas, kuru devīze jau sen ir „Collect them all!”(savāc tos visus!). Šķiet, augot sabiedrības labklājības līmenim, tās ieradumi cikliski pāriet no zemnieku kultūras (kas lietoja vienu un to pašu drēbju kārtu paaudzēm ilgi) uz mednieku (kad katrs iegūtais deficītais džinsu pāris bija personīga trofeja) un nu - uz vācēju kultūru (kad ik sezonu ir jāsavāc pilns jaunās kolekcijas komplekts).