Turpinot jau reiz rakstītu domu par pienākumu domāt, var viegli iekrist tautoloģijā. Jo, atbildot uz jautājumu, kāpēc mums kaut kas ir jādara, visbiežāk ir gadījies dzirdēt tieši šādu, tautoloģisku apgalvojumu – jo tas ir tavs pienākums. No kurienes atbildētājiem tāda nesagraujama pārliecība?
Ir gandrīz neiespējami nošķirt tās prāta darbības un jūtu motīvus, ko mums iemāca vecāki, skola, pagalms vai iela, no tiem, kas varētu būt dziļāk paslēpti. Tas ir senais strīds par to, vai cilvēkā ir kaut kas tāds, ko nosaka iekšēja struktūra, vai arī viss tiek iegūts dzīves laikā. Vai tas, kā mēs rīkojamies priekos un nelaimēs, ir neveiklas atdarināšanas un pieraduma rezultāts, vai tomēr tam visam pamatā ir kāds dziļāks iemesls, piemēram, Dieva iecere? Pienākums kopš laika gala ir viens no neskaidrākajiem morāles terminiem. Neskaidrs tādēļ, ka par to mums kopš bērnības ir mācīts neuzdot liekus jautājumus. Mūsu pienākums ir klausīt pieaugušos, tīrīt zobus, iet uz skolu. Vēlāk tas pārtop par pienākumu ievērot likumus, mīlēt savu tuvāko, strādāt un maksāt nodokļus. Garā bagātie mēdz izdomāt vēl krāšņākus pienākumu komplektus. Te parādās pienākums karot Irākā, pienākums palīdzēt katastrofās cietušiem, pienākums runāt un pienākums klusēt. Jā, vēl pienākums cienīt citus, lai kādi mērgļi tie nebūtu. Pienākums cienīt pašam sevi, kas man vienmēr ir licies visdīvainākais no psihoterapeitu ieteikumiem. Cieni sevi, lai citi tevi cienītu. Jā, vēl – pienākums cienīt dzīvi. No kurienes tas viss? Kāpēc prāta apsvērumi liek ticēt eitanāzijas piekritēju argumentiem, bet iekšējs nemiers urda izdzīvot visu līdz galam? Viena no sāpīgākajām dilemmām – kā pareizi nomirt. Kuram gan negribas nomirt ar cieņu? Kā filmās – no tilta, ar pistoli pie deniņiem vai kaujā. Bet, varbūt – ar cieņu nodzīvot līdz galam, līdz pašam pēdējam brīdim. Tikai tā jau tāda pati retorika.
Un vēl, protams, var teikt, ka ikviena, kurš saņēmis dārgo dzīvības dāvanu, pienākums ir nedzert un nepīpēt, lai nebūtu jāmirst slimībās un nespēkā, bet tur jau atkal atradīsies daudzi, kas zinās pieminēt neskaitāmus nepelnītu slimību gadījumus. Iedzimtas, briesmīgas, neārstējamas nelaimes. Jocīgi, ikvienam pienākumam agri vai vēlu pienāk tāds brīdis vai tāda apziņas situācija, kurā mēs sajūtam iekšēju pretestību, iekšēju pienākumu pretoties tam, kas ir piekodināts mums par pienākumu. Te dzimst visu pasaules cēlo un smieklīgo revolūciju aizmetņi, dumpīgie pusaudži, kuru cīņa ar pienākumu ir tikpat dabiska kā viņu vecāku pakļaušanās tam.
Vēl var, protams, teikt, ka vajag ar cieņu uzņemt visu, ko tev vajag uzņemt, lai gan arī par to par to vienmēr esmu dikti šaubījies, nu, par to, kas tur labs tajā cieņā. Viens solis no lepnuma par izpildītu pienākumu līdz tukšai lepnībai. Jo nav taču nekāda labuma no pašcieņas, kas iemantota tikai pašcieņas pēc. Un, varbūt, gluži otrādi – vajag  visu mūžu un it īpaši nāves brīdī pazemojumā un sāpēs locīties kā pēdējam pīslim? Kā rakstīja dzērājs Jerofejevs – „Visam jānotiek lēni un nepareizi. Lai nepaspētu krist lepnībā cilvēks.” Ko gan mēs varam zināt? Un vispār, vai tas ir kāds pienākums – zināt?