(bez virsraksta) @ 11:32
Kurš tic Ziemassvētku vecītim? Muļķīgs jautājums. Cik vien muļķīgs jautājums var būt. Jo nav ne vismazākās jēgas jautāt ko tādu, lai arī itin daudzi var skaidri atcerēties – bija tāds konkrēts brīdis, gads vai divi, kad vienā malā es vēl ticēju, bet otrā vairs ne. Jocīgs ir tāds Ziemassvētku vecītis. Atķirībā no Dieva, viņš nepieprasa ticību sev. Ir taču pamanīts, ka viņš nes dāvanas arī tiem bērniem, kuri viņam netic.
Bet visjocīgākais visā šajā jautājumā ir vārds „ticība”. Vārds, kura precīza definīcija nekad tā īsti nav interesējusi ne teologus ne zinātniskā materiālisma pasniedzējus. Attiecībās starp cilvēkiem vēl ir daudzmaz viegli novilkt to robežu: „Šajā brīdī es tev ticu, bet tagad vairs ne.” Parasti ticība tiek zaudēta pēc pirmās (vai otrās, vai trešās) vilšanās vai piekrāpšanas. Nez kāpēc tiek pieņemts, ka pirms tam, pirms šīs pirmās piekrāpšanas bērns tic visam, ko tam saka. Bet tad, kļūstot pieaudzis, viņš iesāk šķirot ticamo no neticamā, uzticamo no blēža.
Šajā ziņā ticības jautājums ir ļoti svarīgs personības veidošanās elements. Ja ar personības veidošanos mēs saprotam to, kā bērns kļūst par pieaugušo. Vai tiešām šī izaugšana ir saistīta ar vienas ticības zaudēšanu un citas iegūšanu? Nu, piemēram, mēs ar laiku pārstājam ticēt Ziemassvētku vecītim, tad viļamies lielākajā daļā mums apkārt esošo cilvēku, skolotāju, politiķu, līdz paliek tikai viena persona, kurai vēl varam ticēt – Dievam?
Nē, pagaidiet, mēs tā arī norunājām, ko īsti nozīmē ticēt. Uzticēties kāda cilvēka teiktajam? Ne Dievs, ne Ziemassvētku vecītis mums neko nav teicis, bet cilvēkiem, kuri mums kaut ko saka, raksturīgs kļūdīties. Vai ticēt nozīmē uzticēties trešās personas teiktajam par kādu? Piemēram, tam, ko mums mēģina iestāstīt vecāki vai mācītāji? Tad tā ir tīri intelektuāla spēle, kurā ticības elements izšķīst gandrīz pilnībā. Mēs taču varam izvērtēt mums teiktā saturu, mēs varam spriest par stāstītāja prāta spējām vai godīgumu, nē šajā gadījumā ticībai nav jēgas.
Jēga parādās vien eksistenciāli galējos punktos, tad, kad pazūd jebkādas citas palīdzības iespējas. Ne velti jautājums „Vai tu tici Ziemassvētku vecītim?” ir tik muļķīgs. Kas īsti tādā brīdī tiek jautāts? Vai es ticu tam, ka viņš eksistē? Vai es ticu tam, ka viņš ir ar baltu bārdu un sarkanā mētelī? Vai es ticu tam, ka viņš atnesīs dāvanas arī šogad? Viegli ievērot, ka visus šos jautājumus var uzdot arī par Dievu, taču tāpēc tie nav ne par matu jēdzīgāki. Jautājums par to vai Viņš ir, nav atraujams no jautājuma par to, kāds Viņš ir, bet jautāt par bārdu un mēteli ir muļķīgi. Dievs ir neizzināms, teica viduslaiku teologi. „Ne tas, ne tas” teica indiešu Upanišādu autori. Ja Dievs ir, viņš nevar būt tik viegli atbildams. Citādi tādam Dievam nav jēgas. Jo Dievs ir jautājums, nevis atbilde. Lūk, kam ir vērts pievērst uzmanību.
Mēs varam būt diezgan droši par to, ka arī šogad Ziemassvētki pienāks, par to, ka veikalos būs atlaides, kurām varam ticēt vai neticēt (pirkt vai nepirkt), tam visam tik un tā nav īpašas nozīmes. Bet visa šī jezga un ņemšanās, pirmssvētku paranoja, bailes nepaspēt, tad bailes izgāzties, dāvanu ņemšana un dāvanu došana, tad pārēšanās un tai sekojoša pēcsvētku depresija, – tam visam taču ir jēga vienīgi tad, ja tiek uzdots viens vienīgs jautājums. Sauksim to kaut vai par Dievu, šo jautājumu. Bet jautājums tik un tā ir par mums.
Bet visjocīgākais visā šajā jautājumā ir vārds „ticība”. Vārds, kura precīza definīcija nekad tā īsti nav interesējusi ne teologus ne zinātniskā materiālisma pasniedzējus. Attiecībās starp cilvēkiem vēl ir daudzmaz viegli novilkt to robežu: „Šajā brīdī es tev ticu, bet tagad vairs ne.” Parasti ticība tiek zaudēta pēc pirmās (vai otrās, vai trešās) vilšanās vai piekrāpšanas. Nez kāpēc tiek pieņemts, ka pirms tam, pirms šīs pirmās piekrāpšanas bērns tic visam, ko tam saka. Bet tad, kļūstot pieaudzis, viņš iesāk šķirot ticamo no neticamā, uzticamo no blēža.
Šajā ziņā ticības jautājums ir ļoti svarīgs personības veidošanās elements. Ja ar personības veidošanos mēs saprotam to, kā bērns kļūst par pieaugušo. Vai tiešām šī izaugšana ir saistīta ar vienas ticības zaudēšanu un citas iegūšanu? Nu, piemēram, mēs ar laiku pārstājam ticēt Ziemassvētku vecītim, tad viļamies lielākajā daļā mums apkārt esošo cilvēku, skolotāju, politiķu, līdz paliek tikai viena persona, kurai vēl varam ticēt – Dievam?
Nē, pagaidiet, mēs tā arī norunājām, ko īsti nozīmē ticēt. Uzticēties kāda cilvēka teiktajam? Ne Dievs, ne Ziemassvētku vecītis mums neko nav teicis, bet cilvēkiem, kuri mums kaut ko saka, raksturīgs kļūdīties. Vai ticēt nozīmē uzticēties trešās personas teiktajam par kādu? Piemēram, tam, ko mums mēģina iestāstīt vecāki vai mācītāji? Tad tā ir tīri intelektuāla spēle, kurā ticības elements izšķīst gandrīz pilnībā. Mēs taču varam izvērtēt mums teiktā saturu, mēs varam spriest par stāstītāja prāta spējām vai godīgumu, nē šajā gadījumā ticībai nav jēgas.
Jēga parādās vien eksistenciāli galējos punktos, tad, kad pazūd jebkādas citas palīdzības iespējas. Ne velti jautājums „Vai tu tici Ziemassvētku vecītim?” ir tik muļķīgs. Kas īsti tādā brīdī tiek jautāts? Vai es ticu tam, ka viņš eksistē? Vai es ticu tam, ka viņš ir ar baltu bārdu un sarkanā mētelī? Vai es ticu tam, ka viņš atnesīs dāvanas arī šogad? Viegli ievērot, ka visus šos jautājumus var uzdot arī par Dievu, taču tāpēc tie nav ne par matu jēdzīgāki. Jautājums par to vai Viņš ir, nav atraujams no jautājuma par to, kāds Viņš ir, bet jautāt par bārdu un mēteli ir muļķīgi. Dievs ir neizzināms, teica viduslaiku teologi. „Ne tas, ne tas” teica indiešu Upanišādu autori. Ja Dievs ir, viņš nevar būt tik viegli atbildams. Citādi tādam Dievam nav jēgas. Jo Dievs ir jautājums, nevis atbilde. Lūk, kam ir vērts pievērst uzmanību.
Mēs varam būt diezgan droši par to, ka arī šogad Ziemassvētki pienāks, par to, ka veikalos būs atlaides, kurām varam ticēt vai neticēt (pirkt vai nepirkt), tam visam tik un tā nav īpašas nozīmes. Bet visa šī jezga un ņemšanās, pirmssvētku paranoja, bailes nepaspēt, tad bailes izgāzties, dāvanu ņemšana un dāvanu došana, tad pārēšanās un tai sekojoša pēcsvētku depresija, – tam visam taču ir jēga vienīgi tad, ja tiek uzdots viens vienīgs jautājums. Sauksim to kaut vai par Dievu, šo jautājumu. Bet jautājums tik un tā ir par mums.
3 raksta | ir doma