Ilmārs


Par 18. novembra tēmu @ 07:52

Kāds izskatās īsts patriots? Ko tas ēd un kur pakrīt, kad ir piedzēries? Kas īsti padara cilvēku par patriotu? Par šo tēmu varētu ņirgāties stundām ilgi. Protams, klusītēm, lai neriskētu dabūt pa seju. Būt par patriotu vienmēr ir nedaudz smieklīgi, bet tikai no malas skatoties. Mans filozofijas vēstures pasniedzējs teica, ka dzimtenes mīlestību diktē kuņģa mikrofloras pieradums pie ūdens, pārtikas un vīrusiem tev apkārt.
Es domāju, ka no visām cilvēciskajām sajūtām patriotismam vistuvāk stāv izmisums. Kas gan cits krievu padara par patriotu, ja ne izmisums un prieks par savas zemes sāpēm. Amerikāni – izmisums par to, ka beigu beigās cilvēkam pašam vien jānosprauž savas brīvības robežas. Britu par patriotu padara izmisums par dižas nācijas likteni un nolemtību. Izraēlieti par patriotu padara akmeņainā zeme un spridzekļu šķembas, lai gan tieši tas pats par patriotu padara arī palestīnieti. Vācieti par patriotu padara veselīgs kauns par visu to slikto, ko tāds patriots savai zemei var nodarīt. Japāni – izmisums brūkoša skaistuma priekšā. „Pār izdegušiem laukiem skrien man sapnis,” teica Basjo.
Tibetieti par patriotu padarīja ķīniešu izmisums. Interesanti, vai totalitāras valsts pilsoņa patriotisms rodas no izmisuma par to, ka cilvēks vienmēr ir kas vairāk par Dievu? Tas ir, no tā, ka Dieva nav? Latvieša patriotisms dzimst izmisumā no neticības cilvēkam. Ja cilvēkam nevar ticēt, tad paliek tikai zeme un dziesmas.
Vēl mēdz teikt, ka patriots ir tas, kurš gatavs nomirt savas zemes dēļ. Vairākas reizes atkārtojot šo frāzi, aizvien skaidrāk jūtams tās absurdums. Man nepieder pat interneta mājas lapa, kur nu vēl zeme. Bet cilvēks kļūst par cilvēku vien tad, kad ir gatavs nomirt. Vienkārši tāpat. Aiz mirstības. Daudzi to nesaprot un bērnišķīgi turpina baidīties nāves. Bet ļoti daudzi cilvēki ir patrioti tikai dēļ tā, ka piepeši saprot, cik mirstīgi ir citi. Dēļ tā, ka viņu tēvu zemē ir tik daudz kapu un tik daudz mirušu draugu. Tas laikam arī tāds izmisums – saredzēt zemē sev apkārt mirušu cilvēku ēnas, pirkstu nospiedumus un nepiepildītus sapņus.
Citi nemaz nevar nekur aizbraukt prom, jo šajā zemē ir ierakti viņu radinieki. Gadsimtiem ilgi rakti uz leju. Krusts uz krusta. Roņu salā ir kapi, kuros kopiņa skaitījās aizņemta vien tik ilgi, kamēr nebija nopuvis krusts. Kad krusts nokrīt, tas nozīmē, ka šim mirušajam vairs nav neviena radinieka, kas viņu atcerētos, un šajā vietā var rakt jaunu. Kaut kāds apburtais loks. Pat indieši, kas savus mirušos sadedzina, iekaisa Gangā un piedzimst no jauna, pat indieši ir patrioti savā izmisumā tādas bezgalības priekšā.
Bet varbūt patriots ir tas, kurš saprot savu īsumu? Nu, to, ka visam ir savs limits, visam, kas no zemes nācis, par zemi jāpaliek? Reiz kāds valdnieks jautāja, kas ir laimīga dzīve. „Tavs tēvs nomirst, tu nomirsti, tavs dēls nomirst,” atbildēja kāds gudrais. „Kas tad tā par laimi?” izbrīnījās valdnieks. „Jā,” teica gudrais, „vai tad tu gribētu, lai būtu otrādi?”
 

Ilmārs