Cilvēks vienmēr bijis simbolisks dzīvnieks un šo noslieci realizējis ne vien grāmatu lasīšanā vai televīzijas seriālu aplūkošanā, bet arī visneparastākās ikdienas parādībās. Domāšana simbolu enciklopēdijas ietvaros palīdz un vienkāršo dzīvi, it īpaši tad, ja tās izskaidrojumi nav atrodami virspusē.

Viens no šādiem ērtiem simboliem un realitātes aizsegiem ir migla, kas pēdējās dienās bija nolaidusies Rīgas pilsētas gleznainajās ielejās. Migla simbolizē neskaidrību par nākotni, neskaidrību, ko amerikāņu tauta centusies atgaiņāt, no diviem ļaunumiem izvēloties pazīstamāko, bet mēs, eiropieši vienmēr esam vērtējuši augstāk par mānīgo, racionalitātes iekrāsoto skaidrību. Miglā tīts izrādījies Jasira Arafata nāves brīdis, vieni domās to jau sen ir apbedījuši, bet citi spītīgi atsakās atzīt, ka tautas vadonis ir tikpat mirstīgs kā jebkurš cits.

Tautu kolektīvās apziņas stūrīšos mīt pārliecība par to, ka vadoņa veselība, liktenis un labsajūta ir cieši saistīti ar valsts un nācijas likteni. Tas izskaidro, kāpēc Krievijas vēlētājs savulaik tik viegli nomainīja alkohola sabeigto Borisa Jeļcina simbolisko ķermeni pret neizskatīgo, bet jauneklīgi veselīgo džudistu un slēpotāju Vladimiru Putinu. Kaut kādā ziņā simboliska ir arī Džordža Buša dumiķīša loma — tiem, kā zināms, parastās slimības iet ar līkumu. Bet neskaidrību par savu nākotni un līdz ar to — zināmu drošību par savu personisko veselību cenšas uzturēt Latvias Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, jau kuro reizi izplatīdams baumas par drīzu un nekonkretizētu aiziešanu no amata.

Miglaina neskaidrība ne vien uztur mītu par vadoņu rīcības neizskaidrojamību, bet arī valdzina. Tikai parastajiem cilvēkiem skaidrs, ko viņi darīs šodien un rīt. Tur jau tā parastība slēpjas — ikdienas dzīves paredzamībā. Un nav ko pārmest politiķiem tieksmi nestāstīt savus plānus, ja nav citu iemeslu, tad noslēpumainība viena pati jau piešķir zināmu nozīmību tam, ko šie cilvēki dara. Migla nomierina un satrauc. Tas ir, nomierina ar to, ka rada tik tikko tveramu uzbudinājumu, jo skaidrs, ka nekas bīstams tur miglā nevar slēpties, bīstamo jau mēs būtu pamanījuši uzreiz.

Daudz uztraucošāk būtu bijis ieraudzīt visu līdz galam un saprast, ka nekas, pilnīgi nekas nozīmīgs tur priekšā nav atrodams. Labāk vēl kādu brītiņu nezināt, kāda būs nākamā valdība, jo visas iepriekš paredzamās shēmas burtiski nogalina ar savu garlaicību. Labāk pagaidīt nedaudz un pasēdēt uz lievenīša. Ne velti Jurija Noršteina filma par ezīti miglā ir tikusi atzīta par visu laiku labāko multfilmu — bez šaubām, arī ceļš, kas ved miglai cauri, ir tikai un vienīgi simbols.