Amerikāņi ir tāda patētiska tauta. Līdz asarām acīs nopietns bija Džordžs Bušs juniors, kad saprata savu vēsturisko izdevību kļūt par nācijas un armijas virspavēlnieku, līdz asarām acīs nopietns ir ciniskais Eminems, aicinot amerikāņus 2. novembrī balsot pret šādu prezidentu.

Videoklipā, kas strauji izplatīts tikai pāris dienu pirms vēlēšanām, viņš vēršas pie parastajiem, krāsainajiem amerikāņiem, tiem, kas tiek pazemoti uz ielām, sūtīti uz Irāku un izlikti no dzīvokļa par nemaksāšanu: «Ļaujiet man vienkāršot atskaņas, lai daudzkāršotu skaļumu.» Klips sākas ar lidmašīnas ietriekšanos aizkadrā, Osama bin Ladens tajā parādīts kā telestudijas butaforija, kas piesedz politiķu patiesos nodomus, bet repera vadītais koncerta pūlis pretstatīts glīti ģērbtajiem ģimeniskajiem pārīšiem no augstākās sabiedrības. Beigās gan Eminems novelk savu melno kapuci un paliek uzvalkā ar kaklasaiti, taču arī tā ir tikai kamuflāža, lai iekļūtu balsošanas iecirknī.

Šaubos, vai kāda pilsoņu kara laikā propaganda ir bijusi kaut uz pusi tik taisnprātīga, cik šajā rudenī ASV, vārda brīvības un demokrātijas citadelē. Gatavs sagraut visu, Eminems atstāj plīvot zvaigžņoto karogu un apgalvo: «Mēs esam šobrīd stiprāki nekā jebkad agrāk.»

Pavisam cits cilvēks, vecs un patētisks amerikāņu nopietnās mūzikas komponists Stīvs Reihs, uz jautājumu, kas viņš ir vairāk — amerikānis vai ebrejs, tepat Rīgā man teica: «Piecdesmit pret piecdesmit, es esmu ebrejs, un es esmu amerikānis, es esmu lepns par savu valsti un šobrīd — vairāk nekā jebkad agrāk.» Kas tas ir par dīvainu statistikas likumu, kas liek amerikāņiem atkal nostāties uz piecdesmit procentu barjeras, nespējot izšķirties — par vai pret sevis pašu knapi ievēlēto prezidentu? Vai tomēr tas ir psiholoģisks «man ir tiesības būt arī pret» mehānisms? Vai kolektīvās bezapziņas drošības barjera, kas cenšas nepieļaut galējību diktētu lēcienu nezināmajā? Stīva Reiha skaņdarbā «City Life» tiek izmantoti semplēti ieraksti no ugunsdzēsēju rāciju sarunām 1993. gada 26. februārī, kad Pasaules Tirdzniecības centrs tika uzspridzināts pirmo reizi. Toreiz gāja bojā «tikai» seši, bet ievainoti tika tūkstoš cilvēku.

Latvieši, gluži pretēji, ir sentimentāli, nevis patētiski. Ar asarām acīs mēs pasmīkņājam par valdības krišanu un turpinām garlaikoti skaitīt autoavārijās bojāgājušos. Ja amerikāņi ik brīdi gatavi pieņemt izšķirīgo lēmumu, latvieši jau sen pieņēmuši par neizbēgamu likteni savu riskanto ceļu naktī uz gājēju pārejas. Viegla un ātra nāve vienmēr ir bijusi mūsu nepiepildīto ilgu objekts. Tikai dzīve mums ir lēna un sāpīga.