Viss divdesmitais gadsimts pagāja, augstos līmeņos spriežot par mītu nozīmi cilvēka uzvedībā un domāšanā. Ernsts Kasīrers, Rolāns Barts, Aleksejs Losevs un daudzi citi būvēja teorijas par mītu rašanos, attīstību un demitoloģizācijas iespējām. Arī vēsture palīdzēja – ar krāšņu mūsdienīgu mītu birumu. Un drīz vien mīta teoriju un praksi piemeklēja tāds pats liktenis kā jebkuru citu mītu. Tā kļuva viegli atmaskojama un grūti atmetama.
Pirmais, kas ir pamanāms uzreiz, ir tas, cik ērti lietot mīta jēdzienu, runājot par jebkuru lietu, parādību vai stāstu. Paši teorētiķi nekad nav slēpuši to, ka „par mītu var kļūt jebkas”, tātad – jebko var nosaukt par mītu. Gluži tāpat, kā mitoloģiskās domāšanas izmantošana ir saistīta ar ērtumu, ar sava veida domāšanas ekonomiju, arī mīta teorijas piemērošana katrai konkrētai sarunas tēmai, ir tikpat ērta. No vienas puses, ir iestājusies situācija, par kuru sapņoja Rolāns Barts – nosaucot mītu par mītu, cilvēki iegūst reālu iespēju atbrīvoties no tā varas, „nozagt valodu atpakaļ”. Taču nosaucot par mītu jebko, šī iespēja tiek pazaudēta vispārējā demitoloģizācijas jūklī. Pavisam nesen mums bija lieliska iespēja vērot, kā politisko diskusiju gaisotnē dzima gan „mīts par Latvijas labklājību Eiropas Savienībā”, gan tikpat viegli identificējams „mīts par Latvijas suverenitātes zaudēšanu Eiropas Savienībā”. Turklāt, neatkarīgi no tā, kādi ir vai būs reālie ieguvumi un zaudējumi, abi šie stāsti ir mitoloģiski savā formā un funkcijās.
Politisko tehnologu un sabiedrisko attiecību speciālistu apgūtā „mītu arhitektūra” ik dienas rada situācijas, kurās katram mītam tiek pretstatīts pretmīts, un to, kurš no abiem gūs sabiedrības vairākuma uzticību, nosaka nevis atbilstība realitātei vai ieguldītās naudas apjomam, bet gan atbilstība šī paša vairākuma domāšanas struktūru ieradumam – „valdošajiem stereotipiem”, „arhetipiem” un citām domājamām formām. Vienīgā atšķirība no pavisam nesenās pagātnes ir tā, ka plašsaziņas līdzekļu ietekmē sabiedriskās apziņas ieradumiem ir nācis klāt ieradums „demitoloģizēt” ikvienu stāstu.
Labi zinot, ka „latviešu tautas strādīgums” ir tāds pats mīts kā „700 gadu ilgās verdzības iepotētais kūtrums”, es tomēr izvēlos to, kurš ērtāk paskaidro konkrētajā sarunā izmantotos faktus. Gluži mitoloģisks ir kļuvis stāsts par to, kā Latvijas laukos ir neiespējami atrast cilvēku, kurš gribētu strādāt normālu darbu. Par to sūkstās ikviens uzņēmējs vai vienkāršs privātmājas īpašnieks, kas sadomājis pielabot pirtiņai jumtu. Tajā pašā laikā ikvienā pagastā jums ar tādu kā kautrīgu lepnumu pateiks, cik daudzi no vietējo vidusskolu beigušajiem ir aizbraukuši strādāt uz Īriju, Vāciju vai „pat uz Ameriku”. Te jūtams, kā vēl turpina darboties bērnībā dzirdētais mīts par „došanos laimi meklēt uz tālām zemēm”. Un tas, ka pasakās moralizējošais nobeigums stāsta par laimes neatrašanu un atgriešanos, iespējams ir tikai sava veida attaisnojums patriotiskāk noskaņotai sirdsapziņai – sak, es jau tikai strādāju, lai atgrieztos. Es jau kā latvietis.
Bet, varbūt, mūsdienu cilvēks vairs nemaz neprot dzīvot savādāk, kā vien balansējot uz divu pretēju mītu šūpolēm?