Ingrīdas Ūdres iztaujāšana eiroparlametā un šīs procedūras vērošana „reālajā laikā” kļuva par svarīgu latviešu nācijas identitātes veidošanās instrumentu, faktiski noslēdzot veselu posmu ērkšķainajā ceļā uz kolektīvās pašapziņas kaut cik civilizētu funkcionēšanu. Ar to es domāju to sarežģīto attīstību, kas pēc analoģijas ar ikviena bērna personības veidošanos, sastopas ar pretrunu starp „labo” un „slikto” sava es uztveri.
Psihologi man piekritīs, ka bērns, kas skolā un ģimenē vienmēr saņēmis tikai cildinošas atsauksmes, savā attīstībā sastapsies ar tikpat apgrūtinošām problēmām kā tas, kurš audzis ar nolemtības pilnu apziņu, ka ir neveikls, dumjš un nepareizs. Normālos apstākļos indivīds izaug un saprot, ka reizēm viņa rīcība tiek novērtēta pozitīvi, bet citreiz – negatīvi, ka šiem vērtējumiem ir kaut kādi objektīvi vai subjektīvi iemesli. Sabiedriskā morāle, tradīcijas, likumi, apkārtējo cilvēku raksturs, attieksme un garastāvoklis – tas viss veido vidi, kurā nepieciešams iekļauties, dzīvot un sadzīvot. Galu galā, arī pašvērtējums, spēja vērtēt un izprast savas personības iekšējo dzīvi veidojas šajos apstākļos.
Ja salīdzinām personības veidošanos ar nācijas pašapziņu, kļūst skaidrs, ka ārējo novērotāju spriedumi, lai cik apšaubāmi vai objektīvi tie nebūtu, ir jāņem vērā. Tie gluži tāpat piedalās veselīgā apziņas treniņā. Un politiskā procesa paātrinājums deva mums brīnišķīgu iespēju īsā laikā izbaudīt dažādas polaritātes skatu punktus. Kā no tautas pasakām vai Brigaderes lugas par Maiju un Paiju nākušas, divas nācijas priekšstāves viena pēc otras devās testēt savu tikumu pūriņu eirokomisāra amatā. Iesākumā bezdibena akā tika iemesta labā un gaišā Sandra Kalniete, kas visus uzdevumus godam izpildījusi un tautas frizūru uzsukājusi, atgriezās ar dārgumu lādīti azotē. Un tad, lai pasakas motīviem nezustu piepildījums, viņas trasi iekarot devās slinkā un uzpūtīgā mātesmeita. Visi plašsaziņas līdzekļu un pašas imidžmeikeru izmantotie rīki bija radījuši tieši šādu, nepārprotami folkloristisku Igrīdas Ūdres tēlu.
Godīgi sakot, jābrīnās, ka televīzijas spēļu un realitātes šovu sacerētāji vēl nav aizdomājušies līdz tradicionālo iniciācijas žanra pasaku izmantojumam savos raidījumos. Tur taču viss jau ir iekšā – kā eirosociālistu vecīti pirtiņā nomazgāt, kā lielo eirokorporāciju ābelīti apliet, kā eiromēdiju pūķim zobus aizrunāt. Turklāt to visu videotranslācijas režīmā.
Un jāsecina, ka latviešu tauta var atviegloti dzīvot tālāk – mums ir gan labā, gan sliktā puse, gan čaklā, gan slinkā mātesmeita. Svarīgākais ir tas, ka abi gadījumi neko radikālu nemaina. Mums tie ir jāpieņem gluži tāpat, kā tos pieņem vērotāji no malas. Un jāsaprot, ka tā būs ar ikvienu.