Par Gulbja lēcienu @ 09:34
Viens no kaitinošākajiem jautājumiem, ko nemierīgā sirdsapziņa vai tās aizvietotājs ik pa brīdim tādā kā īsziņas veidā nosūta manai centrālajai nervu sistēmai, ir jautājums par to, ko es īsti te daru. „Te” nozīmē - šajā situācijā, dzīvē un pasaulē. Un centrālā nervu sistēma, saņemot šādu sitienu zem jostasvietas, sāk nervozēt, jo nekam citam jau tā nav domāta.
Tādos brīžos ir tā, ka šķiet, vajadzētu darīt pavisam ko citu, nevis to, ko es daru, vajadzētu kaut ko vērtīgu, svarīgu, paliekošu. Un tad, kad to svarīgo un paliekošo beidzot izdaru, saprotu, ka darīt, iespējams, vajadzēja pavisam ko citu. Kaut ko daudz svarīgāku, piemēram. Vai arī to pašu, bet daudz, daudz rūpīgāk, labāk un paliekošāk. Šķiet, ka šīs raizes un rūpesti nomāc ne mani vien. Viena otra ziņa liecina, ka arī augstākajos varas ešelonos guļošie cilvēki nespēj naktīs mierīgi gulēt, jo kaut kāda nepadarīta darba vai nesasniegtu virsotņu sajūta kremt un dīda. Tad viņi saņemas un mēģina darīt kaut ko citu. Vai arī to pašu, bet savādāk. Svarīgos lūzuma punktos par viņiem sāk interesēties plašsaziņas līdzekļi un citējamības reitings paceļas uz augšu kā ziedu laikos.
Divu Jaunā Laika deputātu aiziešana prom no politiskā klēpja bija viena no galvenajām pagājušās nedēļas nogales ziņām. Un, protams, tas bija nozīmīgs pārdzīvojums pašiem varoņiem, kas adrenalīna trūkumu asinsritē sāpīgi izjutuši jau vairāk kā pusgadu. Nu, vismaz bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis jau nu noteikti. Vājāki cilvēki pēc tāda amata zaudēšanas sabrūk neatgriezeniski. Atgriešanās garlaicīgi pelēkajā deputāta koka solā ir sāpīga un atstāj nepelnīta soda freidisko traumu ikviena „bijušā” zemapziņā. Skatoties uz šādiem cilvēkiem, tā vien šķiet, ka būt par deputātu ir sliktākais, kas ar ministru var notikt. Neviens par viņu neraksta, neko nejautā, nezvana, neaicina.
Un te pēkšņi jauns pavērsiens. Ziņās atrodama kāda mīlīgi lakoniska piebilde: „Gulbis aģentūrai LETA sacīja, ka šajās brīvdienās bijuši cilvēki, kas interesējušies un meklējuši viņu, lai runātu par iespējamo sadarbību. Šie cilvēki, pēc deputāta stāstītā, redz, ka valstī ir neapmierinātība ar esošo situāciju.” Uzreiz rodas sajūta, ka esi izdarījis kaut ko vērtīgu, svarīgu vai paliekošu. Vismaz uz kādu brīdi, protams. Nav jau nekas daudz, taču ārkārtīgi patīkami.
Ikviens pazīst tās trauksmainās skudriņas pakrūtē, to siltumu un pacilātību, kas parādās ikviena liela darba vai nedarba priekšvakarā. Droši vien, tās ir kaut kādas ķīmiskas vielas, kas ieplūst noteiktos smadzeņu centros un rada juteklisku atkarību. Jo pēc tam gribas izbaudīt šīs sajūtas atkal un atkal. Bet ar katru reizi tas ir aizvien grūtāk izdarāms. Nē, pamest brūkošu partiju, protams, nav grūti, it īpaši, ja tas nenotiek ne pirmo, nedz arī otro reizi, grūtāk ir sasniegt to sajūtu, kuras dēļ tas viss notiek. Jo vienā brīdī tu saproti, ka arī šī sajūta ir tikai vājš blakusefekts. Galu galā, arī lecot ar gumiju no tilta, sajūta ir tā pati, tikai no malas izskatās vēl smieklīgāk.
Tādos brīžos ir tā, ka šķiet, vajadzētu darīt pavisam ko citu, nevis to, ko es daru, vajadzētu kaut ko vērtīgu, svarīgu, paliekošu. Un tad, kad to svarīgo un paliekošo beidzot izdaru, saprotu, ka darīt, iespējams, vajadzēja pavisam ko citu. Kaut ko daudz svarīgāku, piemēram. Vai arī to pašu, bet daudz, daudz rūpīgāk, labāk un paliekošāk. Šķiet, ka šīs raizes un rūpesti nomāc ne mani vien. Viena otra ziņa liecina, ka arī augstākajos varas ešelonos guļošie cilvēki nespēj naktīs mierīgi gulēt, jo kaut kāda nepadarīta darba vai nesasniegtu virsotņu sajūta kremt un dīda. Tad viņi saņemas un mēģina darīt kaut ko citu. Vai arī to pašu, bet savādāk. Svarīgos lūzuma punktos par viņiem sāk interesēties plašsaziņas līdzekļi un citējamības reitings paceļas uz augšu kā ziedu laikos.
Divu Jaunā Laika deputātu aiziešana prom no politiskā klēpja bija viena no galvenajām pagājušās nedēļas nogales ziņām. Un, protams, tas bija nozīmīgs pārdzīvojums pašiem varoņiem, kas adrenalīna trūkumu asinsritē sāpīgi izjutuši jau vairāk kā pusgadu. Nu, vismaz bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis jau nu noteikti. Vājāki cilvēki pēc tāda amata zaudēšanas sabrūk neatgriezeniski. Atgriešanās garlaicīgi pelēkajā deputāta koka solā ir sāpīga un atstāj nepelnīta soda freidisko traumu ikviena „bijušā” zemapziņā. Skatoties uz šādiem cilvēkiem, tā vien šķiet, ka būt par deputātu ir sliktākais, kas ar ministru var notikt. Neviens par viņu neraksta, neko nejautā, nezvana, neaicina.
Un te pēkšņi jauns pavērsiens. Ziņās atrodama kāda mīlīgi lakoniska piebilde: „Gulbis aģentūrai LETA sacīja, ka šajās brīvdienās bijuši cilvēki, kas interesējušies un meklējuši viņu, lai runātu par iespējamo sadarbību. Šie cilvēki, pēc deputāta stāstītā, redz, ka valstī ir neapmierinātība ar esošo situāciju.” Uzreiz rodas sajūta, ka esi izdarījis kaut ko vērtīgu, svarīgu vai paliekošu. Vismaz uz kādu brīdi, protams. Nav jau nekas daudz, taču ārkārtīgi patīkami.
Ikviens pazīst tās trauksmainās skudriņas pakrūtē, to siltumu un pacilātību, kas parādās ikviena liela darba vai nedarba priekšvakarā. Droši vien, tās ir kaut kādas ķīmiskas vielas, kas ieplūst noteiktos smadzeņu centros un rada juteklisku atkarību. Jo pēc tam gribas izbaudīt šīs sajūtas atkal un atkal. Bet ar katru reizi tas ir aizvien grūtāk izdarāms. Nē, pamest brūkošu partiju, protams, nav grūti, it īpaši, ja tas nenotiek ne pirmo, nedz arī otro reizi, grūtāk ir sasniegt to sajūtu, kuras dēļ tas viss notiek. Jo vienā brīdī tu saproti, ka arī šī sajūta ir tikai vājš blakusefekts. Galu galā, arī lecot ar gumiju no tilta, sajūta ir tā pati, tikai no malas izskatās vēl smieklīgāk.
3 raksta | ir doma