Reiz, kad Andrejs Tarkovskis uzņēma filmu „Solaris”, vienai no galvenajām lomām tika piemeklēts jocīgs igauņu aktieris Jārvets, steigšus nocelts no karaļa Līra lomas teātrī un atvests uz filmēšanas paviljonu. Tas bija tas nervozais zinātnieks Snauts, kuram daudz nācās runāt un spriest, bet sliktās krievu valodas prasmes dēļ visu tekstu beigās tik un tā ierunāja no jauna. Taču kā aktieris viņš esot bijis izcils. Vienā no filmēšanas epizodēm, Tarkovskis esot palūdzis „atkārtot visu tieši tāpat, tikai mazliet skumīgāk”. Jārvets esot visu izpildījis precīzi tā, kā režisors iecerējis, bet vakarā, kad jau filmēšana beigusies, pienācis klāt un lauzītā krievu valodā pajautājis: „Sakiet, bet ko tas nozīmē – skumīgāk?” Viņa aktiera intuīcija bija nospēlējusi bez vārdiem.
Šogad, skatoties „Arsenāla” filmas, pamanīju, ka aizvien grūtāk ir ieteikt ko citiem. Aizvien grūtāk ir noformulēt pašam sev, kur nu vēl paskaidrot citiem, kas ir tas, kas liek vienai filmai man iepatikties, bet citai – aizcirst uztveres durvis jau pašā sākumā. Kino vispār ir tāda māksla, kas izmanto pārāk daudz emocionāli iedarbīgus līdzekļus, lai mēs varētu pateikt, kas īsti katrā konkrētajā gadījumā ir bijis noteicošais patikas vai nepatikas iemesls. Cik nav bijis izcilu, ģeniālu režisoru slavenu darbu, kas garlaiko un pieviļ! Un cik nav bijis jākaunas pašam par sevi, ar baudu vērojot kādu lētu melodrāmu! Un visbiežāk taču trūkst vārdu, lai sevi attaisnotu. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik labprāt filmās raud un smejas, tas ir, tik viegli atraisa emocijas tumsā un pūlī – jo pēc tam, izejot gaismā, būtu jāpaskaidro, kāpēc es raudu, vai, kāpēc es smejos. Tumsā paskaidrojumi nav vajadzīgi, un pilnīgi pietiek ar to, ka katram cilvēkam šie iemesli ir savi un personīgi. Tas, varbūt, arī ir labas filmas galvenais kritērijs? Nevis atbilstība estētiskiem kritērijiem, bet intuitīva spēja atbildēt uz konkrēta skatītāja jautājumiem.
Šajā ziņā „Arsenāls” joprojām ir saglabājis to, ko televīzijas programmu izlīdzinošās filmotēkas ir pazaudējušas – daudzveidību, nevienlīdzību un individualitāti. Protams, ir liela māksla uzņemt filmu, kas daudzmaz patīk visiem, kas to noskatās. Taču emocionālās, garīgās zināšanas, ko šāda filma spēj dot konkrētam skatītājam, ir daudz seklākas. Nu, jā, te vienmēr jālieto varbūtības izteiksme – jo runa ir par zināšanām, kas tikai iespējamas, nevis noteikti iegūstamas. Grūti būtu izveidot obligāto mācību programmu, kas sastāvētu no kinofilmām, lai cik izcilas tās nebūtu. Tas, vai filma kaut ko izteiks konkrētam skatītājam, ir atkarīgs ne tikai no režisora, aktieriem vai scenārija. Protams, tas ir atkarīgs no cilvēka, kurš skatās. Bet tas ir atkarīgs arī no tā, ko viņš zinās pirms tam, tātad, no kritiķiem. Tas ir atkarīgs no tulkojuma, no kinoteātra atmosfēras, no kompānijas un garastāvokļa. Šo šķietami nesvarīgo blakus apstākļu ietekme ir tik spēcīga, ka jānoliec galva to cilvēku priekšā, kas jau kuro gadu šos apstākļus mēģina savilkt vienkopus, atkal un atkal cenšoties panākt gandrīz neiespējamo – kinofestivālu, kurā katrs personīgi varētu atrast vismaz vienu sev svarīgu filmu. Tādu, kuras laikā, kinoteātru tumsā un troksnī, asaru, smieklu, balsu un skatienu jūklī varētu uzzināt kaut ko jaunu un būtisku. Par sevi, protams. Par sevi.