Vai ievērojāt to, kā klusi un nemanāmi beidzās Latvijas politiskā dzīve? Nē, protams, tas, ko dēvē par politiku, kaut kādā līmenī joprojām turpinās un arī nākotnē turpināsies, taču tam, ar kādu iesaistītību politikas dunoņā ieklausījās liela daļa vēlētāju, ir pienācis nemanāms gals. Šīs vasaras saviļņošanās bija pēdējais piliens.
Pēdējais nopietnais pēcatmodas varonis ir padarīts par ķēmu, kas vizina ar motociklu jaunas meitenes un glezno zaļas viņu kailās krūtis. Pēdējais stabilais Latvijas simbols ir zaudējis trīsburtu kombinācijas maģisko iedarbību un plašsaziņas līdzekļos izskatās pēc nervozas sieviņas, kam atņemts zemes gabals Jūrmalā. Ministriem vispār tiek pievērsta uzmanība tikai tad, kad viņi bērnišķīgā izmisumā sāk apmētāt žurnālistus ar iepuvušām apvainojumu olām. Par premjeru nāk smiekli, tiklīdz uz viņu paskatās. Politisko partiju reitingi ir kļuvuši par neizskaidrojamu ciparu savirknējumu, jo tiem jau sen vairs nav nekāda sakara ar vēlētāju politiskajiem uzskatiem vai pat simpātijām pret to vai citu personāliju. Grūti iedomāties kādu aktuālu politisku jautājumu, kurā sabiedrības lielākajai daļai būt jel kāds viedoklis, tāpēc nav brīnums, ka arī amatpersonas (par politiķiem viņus vairs nav jēgas apsaukāt) pārstājušas censties paskaidrot vai pārliecināt par tā vai cita sava lēmuma un rīcības nepieciešamību. Īstenībā, lielākā daļa viņu rīcības ir nepieciešamības diktēta un sen neparedz izšķiršanos. Eiropas Savienības normatīvi, vienošanās, līgumi, galu galā – veselais saprāts un finansistu kursos pabijuši speciālisti nosaka to, kā dzīvot tālāk. Un pat tad, kad tiek pieņemti acīmredzami nepareizi, katastrofāli, bezatbildīgi valsts izzagšanas žanra lēmumi, pēc kāda brīža izrādās, ka tiem nav nekādu smagu seku. Pat tad, ja atbildīgos amatos tiek ielikti cilvēki ar blondu matu krāsu vai nepārliecinošu runas manieri, viņu darbība nekādi neietekmē valsts turpināšanos.
Ir piepildījies vai vismaz pietuvojies tas brīdis, par kuru ironizēja emocionāli panīkušās inteliģences pārstāvji – mēs esam uzbūvējuši garlaicīgu valsti, kuras televīzijas skatītāju uzmanību spēj piesaistīt vienīgi ar reportāžām no Klusā okeāna salām. Tās valstis, ko pierasts dēvēt par Rietumu demokrātijas šūpuli, šo garlaicību ir būvējušas jau pāris gadsimtus, tāpēc paspējušas izstrādāt kaut kādus pielāgošanās un izdzīvošanas mehānismus. Pilsoniskā līdzdalība korumpantu atmaskošanā vai mikrorajona detālplānojuma apspriešanā lieliski apmierina sabiedrības apzinīgās daļas nepieciešamību pēc politiskuma. Anarhistu, nūdistu un pacifistu demonstrācijas dod iespēju izlādēt enerģiju arī tiem, kas mūždien sašutuši. Pie mums ikvienam vēl joprojām ir skaidrs, ka sūdzības iestādēm raksta tikai trakie, bet daudzi vēl joprojām nav atguvušies no šoka, ka tā vienīgā Atmodas demonstrācija, kurā viņi ir piedalījušies, ir novedusi pie tādas valsts, kādā mēs dzīvojam. Pie kādas tādas valsts? Ai, pie tās, kurā cilvēki ilgojas citas, skaistākas dzīves. Tieši tāpat kā jebkurā citā valstī. Mēs tikai nekādi nevaram pierast pie tā, ka esam tādi paši. Nu, labi, labi, neesam mēs tādi paši, neesam. Mums tikai drusciņ jāsaņemas, vai ne?