Jebkuras īstas pārmaiņas ir grūti pamanāmas. Nav brīnums, ka visvieglāk par tām spriest post factum - tad, kad norimuši aizspriedumi un aizmirsušies ikdienas sīkumi. Vēl grūtāk ir spriest par to, kurā brīdī šis piemērotais laiks ir pienācis, jo notikumu gaita pati ir kļuvusi ātrāka, informācijas aprite - straujāka, bet vēlēšanās kaut ko saprast ir tikpat stipra kā pirms divarpus tūkstošiem gadu.

Kaut kādas nozīmīgas izmaiņas ir notikušas veidā, kā sabiedrībā notiek saruna par agrāk neaizskaramām lietām. Nē, runa nav par mūžseno sašutumu, ka jaunajai paaudzei vairs nav nekā svēta, drīzāk tieši otrādi - tas, ko mūsdienu cilvēki saka viens otram, vairs netiek tik viennozīmīgi piesiets tam vai citam vērtību krastam, bet palaists pa straumei, lai katrs, kas tam pieķeras, tad nu ķepurojas, kā māk. Nav modē būt pārliecinātam kristietim, liberālim vai Windows lietotājam, nav modē līdz mūža galam aizstāvēt vienu viedokli vai, kas vēl trakāk, stāvēt un krist par kādu ideju. Nē, ir, protams, cilvēki, kas to dara joprojām, bet tādi jau vienmēr ir bijuši vien kādi 5 līdz 10 procenti katrā sabiedrībā. Mainījies ir tas, ka masu medijos un vēl jo vairāk - nekonvencionālajos saziņas laukumos aizvien svarīgāku lomu spēlē vestījumi, ko pēc analoģijas ar datorprogrammatūru varētu nosaukt par “atvērtā koda ziņojumiem”. Tie ir politiski, sociāli, kulturāli un mākslinieciski aktīvi un piesātināti tēlu un zīmju bloki, kas funkcionē pilnīgi atkarīgi no ziņas saņēmēja. Tas ir, vēstījuma saturs, nokrāsa un enerģija vienmēr ir atkarīga no tā, kas to ir saņēmis, vai vispār ir saņēmis un kā to ir iztulkojis. Pazūd jabkāda nepieciešamība pierādīt, paskaidrot, uzzināt ziņas autora viedokli. Mākslinieki jau vienmēr ir centušies izvairīties no nepieciešamības sniegt komentārus par savu ieceri vai mākslas darba saturu. Un šobrī vērojams abpusējs saplūšanas process - ne vien māksla kļūst interaktīva, bet arī citas komunikācijas formas kļūst par mākslas faktiem.
Šādus procesus mēs varam vērot jau tagad un tepat - kopš brīža, kad politisko plakātu nogalināja priekšvēlēšanu aģitācija, šo vakuumu cenšas aizpildīt spontānas un nereti anonīmas izpausmes formas – uzraksti uz sienām, stensila tipa zīmējumi, tēkrekli, internetā pārsūtāmas kolāžas un jociņi. Šovasar medijos parādījās mākslinieka Juvera Tenisona veidotais trafarets chegevaira, vienkāršs tēlu pārcēlums, kas balstīts ne vien vārdu spēlē, bet arī kulta personu uztveres mehānismā. Pašā idejā nav nekā politiska, kreklu ar šādu attēlu var nēsāt gan mūsu valsts prezidentes atbalstītāji, gan noliedzēji, katrs šajā akcijā ieliekot savu pārliecību un sāpi. Zīmīgi ir kas cits - tas, ka Vairas Vīķes-Freibergas tēla interpretācija šādā “atvērtā koda ziņojumā” kļuva iespējama tieši šovasar, pēc vairākiem notikumiem, kas nopietni sašūpoja vai pat neatgriezeniski mainīja šī tēla uztveri lielā sabiedrības daļā. Konflikts ar sabiedriskām organizācijām un presi, savdabīga Satversmes interpretācija, saistība ar šaubīgu zemes nomas darījumu - tas viss nav novedis pie demisijas, taču kaut kādā ziņā tā prezidente, kas pazīstama ar kodēto nosaukumu VVF, jau ir beigusies. Tas viņas tēls, kas joprojām ir spēcīgs un simpātisks, ir sācis dzīvot pats savu dzīvi, kuram nav īpaša sakara ar personību, politiķi, sievieti vārdā Vaira. Kaut kādā nozīmē viņas otrais prezidentūras termiņš jau ir beidzies, atbildība ir noņemta un viss, kas ir izdarīts, jau ir pagātnē. Tie bija noteicošie apstākļi, kāpēc tēlam var tikt piešķirta savrupa, pašpietiekama eksistence. Un jaunā, komunikatīvā māksla uz to ir reaģējusi.
Vai, piemēram, pavisam cits notikums - puskailas meitenes skrējiens futbola laukumā. Lai arī viņa pati jau pirmajās aizturēšanas minūtēs paziņojusi, ka izdarītais ir noticis mākslas vārdā, šis “mākslas darbs” neprasa interpretāciju, jo dzīvo vienīgi to cilvēku apziņā, kas to jau ir redzējuši, pievērsuši uzmanību, dzirdējuši par to no kolēģiem darbavietu smēķētavās vai lasījuši avīzēs. Vēl viena raksturīga jaunās mākslas pazīme ir tā, ka mākslas darba uztverei nav nepieciešams redzēt pašu “darbu”. Tas eksistē nevis pabeigtā produktā, izstādē, performancē, pat ne procesā, tas eksistē sarunā vai idejā par to. Un šī saruna nav par tēmu “Kāpēc tu to izdarīji?” Saruna var būt par jebko citu, bet visbiežāk par to, ko ziņas saņēmējs ir vēlējies saņemt. Tas ir, pa to, kas viņam ir svarīgākais, pēc kā viņš ilgojas, ko alkst. Šie mākslas darbi ir simboliski, jo kalpo nezināmu ilgu piepildījumam, bet jebkurš mēģinājums tās nosaukt vārdā ir lemts neveiksmei. Nu, vismaz pagaidām, kamēr process vēl nav beidzies. Kamēr mēs visi vēl esam tā sastāvdaļa.