Iemesli mēdz būt dažādi. Visbiežāk gan jebkurš vārdā nosaukts iemesls ir tikai taisnošanās — mēģinājums paskaidrot kaut ko citam, vai pat tikai mēģinājums tikt vaļā no uzmācīga jautātāja. Tie brīži, kad mēs kaut ko jautājam sev pašam, ir ļoti reti.

Turklāt, jebkurš jautājums, kas sākas ar «kāpēc», kaut kādā ziņā ir retorisks. To mums, droši vien, iemāca jau skolā. Kāpēc tu nokavēji stundu? Kāpēc neesi izpildījis mājasdarbu? Kāpēc tev nav līdzi sporta tērps? Kāpēc tev ir tāda frizūra? Kāpēc tu runā pretī? Kāpēc neklausies, kad es ar tevi runāju?

Mēs pierodam pie tā, ka atbildes uz šiem jautājumiem nevienu neinteresē, pati to uzdošana jau sen ir kļuvusi par psiholoģiska soda veidu. Kāpēc tu nepabeidzi augstskolu? Kāpēc šķērsoji ielu neatļautā vietā? Kāpēc tu smēķē? Kāpēc atkal nenakšņoji mājās? Kāpēc tu ar mani nerunā?

Paskaidrot neko nav iespējams. Jo sen jau ir skaidrs, ka neviena no atbildēm nedarbojas. Pat visparastākā — «Es vairs tā nedarīšu» nav nekāda atbilde, bet prasta, mehāniska reakcija. Reizēm godīga, bet visbiežāk ne. Kāpēc valdība nav izpildījusi solīto? Kāpēc Latvijai jāpiedalās karā? Kāpēc aizvakar uz manas ielas tika nogalināts cilvēks? Kāpēc tu mani vairs nemīli? Kāpēc dzīvot ir tik grūti?

Pati jautājuma forma ir jocīga. Nekad nav īsti saprotams, ko tā nozīmē tīri gramatiski. Vai tiek jautāts pēc subjektīvas motivācijas? Vai tiek mēģināts noskaidrot kaut kādus ārējus apstākļus, kuru sakritība novedusi pie dotās situācijas? Vai jautātājs vēlas būt drošs, ka notikušais vairs neatkārtosies? Tukša ziņkārība tā nevarētu būt. Bērnišķīgā interese par pasaules iekārtojumu taču agri vai vēlu izsīkst. Visbiežāk — tajā vecumā, kad uzkrātās informācijas ir pietiekoši daudz, lai sadzīves notikumu robežās varētu prognozēt tuvāko nākotni.

Vai, piemēram, tāds jautājums: «Kāpēc Zemene izskrēja puskaila futbola laukumā?» Nav taču iespējams nopietni atbildēt uz šo jautājumu. Nu, tāpēc, lai izskrietu pusplika futbola laukumā. Ir tādas darbības, kuru vienīgais iemesls, mērķis un motīvs ir pati šī darbība. Vai pat tā — lai jūs viņai uzdotu šo jautājumu! Lai notikušais kaut uz pāris minūtēm izsistu jūs no ierastās drošības un skaidrības. Pat tad, ja iemesls ir tikai cenšanās pievērst sev uzmanību, skaidrs, taču, ka tas ir aicinājums uz dialogu. Nē, uz sarunu. Nu, kam tāda plika uzmanība ir vajadzīga? Vajadzīga ir ieinteresēta uzmanība, īsti jautājumi un īstas atbildes. Pat tad, ja tie sākas ar nodrāzto «kāpēc».

Pirmais vēsturiski dokumentētais strīkeris bija ciniķis Diogens. Viņš esot publiski atkailinājies tirgus laukumā un onanējis dīko pilsētnieku acu priekšā. «Ak,» viņš teicis, «ja arī izsalkumu varētu apmierināt, vienkārši paberzējot vēderu!» Taču tas, protams, bija tikai žests. Visa viņa rīcība bija tikai žests. Nav šaubu, ka viņš to darīja tāpēc, lai arī viņam kāds uzdotu šo pašu «kāpēc» jautājumu. Lai būtu iemesls parunāt par filozofiju, par cēloņiem un sekām, par labo un ļauno, par skaisto un neglīto.

Cik tad var runāt par tirgus cenām, valdības maiņām un futbola spēles rezultātiem? Gribas taču par būtisko. Un ar katru jaunu paaudzi aizvien grūtāk kļūst atgriezties pie pašiem pirmajiem jautājumiem. Katra jauna paaudze uzaug uz iepriekšējo sniegtajām atbildēm. Tāda, lūk, sugas evolūcija.