Starp Beslanas skolu ieņēmušajiem teroristiem, saskaņā ar drošības iestāžu rīcībā esošo informāciju, bijušas divas sievietes pašnāvnieces. Viena no viņām ir uzspridzinājusies, bet otrai, domājams, izdevies izbēgt. Aculiecinieki esot stāstījuši, ka teroriste vēlāk manīta kādas pilsētas slimnīcas apkārtnē. «Viņa bijusi tērpta baltās drānās un izskatījusies apmulsusi un izbiedēta,» tie zināja teikt.

Izklausās pēc pasakas, bet tā jau vienmēr notiek ar to, ko cilvēki stāsta cits citam. Stāstā vienmēr parādās jēga un loģika. Tikai dzīvē tās nav.

Runā, ka sprādzieni skolā notikuši kļūdas dēļ. Neesot izturējuši nervi, pareizāk sakot — līmlentes diviem spridzekļiem, kas novietoti ķīlnieku pilnā sporta zālē. Tālāko noteica iepriekš neparedzētu un spontānu notikumu attīstība.

Nejaušība daudz ko šajā pasaulē palīdz izskaidrot, taču tā nekad neko nepaskaidro. Kāds zēns, kas nejauši nokavējis 1. septembra svinīgo mītiņu, esot palicis tuvējās mājās un no loga filmējis visu ar videokameru. Nejauši nosargāta dzīve. Un nejauši fiksēta nāve. Vairāk nekā tūkstoš cilvēku lielajā ķīlnieku skaitā noteikti bija daudzi, kas varētu apgalvot, ka nokļuvuši tur nejauši. Pat piedzimt šajā pilsētā un šajā laikā bija liela nejaušība.

Nez vai mēs kādreiz uzzināsim, kāpēc tieši Beslana kļuva par teroristu izvēlētu upurvietu. Iespējams, nejauši. Jebkāda plānošana ir tikai spēle ar nejaušību, it īpaši tad, ja ir runa par nāvi. Mēs pat nezinām, kas īsti ir bijuši šie plānotāji. Kāds tam visam vairs sakars ar Čečeniju? Tikai paviršam novērotājam šķiet, ka neskaitāmu nejaušību virknē atrodama kaut jel kāda loģiska ķēde, kas novedusi pie Krievijas un Čečenijas nebeidzamā kara.

Lielākā daļa cilvēces karu ir sākušies nejauši. Šķiet, tieši tāpēc tos nav iespējams pabeigt. Tā pa īstam jau neviens karš nekad nav ticis pabeigts — Pasaules, Vjetnamas, Afganistānas, Dienvidslāvijas, Irākas… Tikai aklam Putina fanam šķiet, ka sortīrā mērcēšana ir saistīta ar franču vārdu izeja — sortie. Tā ir izeja, kas nekur neved. Vienīgais cilvēcei zināmais kara iznākums ir nejauša un bezjēdzīga nāve. Daudz nāves.

«Tā gadās,» teiktu mizantrops Vonnegūts. «Citādi nebija iespējams šajā vislabākajā no iespējamajām pasaulēm,» teiktu ciniskais Voltērs. «Pēc Beslanas jebkura dzeja ir barbarisms,» teiktu estēts Adorno. Bet daudzi no mums par notikušo traģēdiju uzzināja, nejauši pārslēdzot televīzijas kanālus, kaut kur esot rādīts futbola mačs, kaut kur — Fellīni Saldā dzīve.

Un te pēkšņi — pirmā un pēdējā mācību stunda, vienīgā iespējamā izglītības reforma, nejaušu sprādzienu virkne, kas, pārvarot valodas barjeras, piespiež mūs raudāt un saprast cilvēcības trauslo nastu. Asaru, sviedru un asiņu pareizrakstība. Šausmu tiešraides fiziskā kultūra. Slāpju un ciešanu anatomija. Jaunā ģeogrāfija, kurā visi pasaules punkti atrodas cieši blakus. Absurdā algebra, kurai sen jau vienalga — 100 vai 1000 nejaušu upuru, mirušu, ievainotu, cietušu.

Bet cietuši esam mēs visi: latvieši, čečeni, krievi un arābi, Aslans Mashadovs, Putins un Bušs, visi.

Un nevajag te neko komentēt. Beslanā rudens