Par būtiskām lietām sanāk pavisam maz domāt. Tas laikam ir kaut kāds dabas likums. Lielākoties mēs domājam par nebūtisko: par politiku, par darbu, par to, ko ēdīsim vakariņās, reizēm aizdomājamies, ko atbildēt uz saņemtu mobilā telefona īsziņu, bet tad saprotam, ka arī tas ir nebūtiski, un apēdam to, kas pagadās, vai arī atbildam kaut ko pa roku galam.

Nesen runāju ar kādu laulātu amerikāņu pāri, universitātes pasniedzējiem no prestižas aizokeāna augstskolas. Runājām par šo un to, kā jau restorānā pieņemts, bet tad sazin kāpēc saruna ievirzījās par visu to politiku ap prezidenta vēlēšanām. Šajā brīdī sarunbiedru skatieni satumsa un viņi kļuva ārkārtīgi nopietni. «Jā,» viņi teica, «tas ir ļoti svarīgs brīdis mums visiem. Sen nav bijis tik ļoti svarīgi, kurš būs nākamais prezidents.

Jā, un pat tas nav svarīgi, kurš būs nākamais, bet ļoti svarīgi, lai Džordžs Bušs neiegūtu mandātu uz otru termiņu. Tā būtu katastrofa. Mēs, protams, balsosim pret viņu,» teica cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar tibetiešu tekstu tulkošanu un budisma vēstures izpēti. Viņu universitātē jautājums par Bušu vispār netiek uzdots, tāpat esot skaidrs, ka visi pasniedzēji balsos «pret». «Taču kaut kas ir mainījies,» vēl vairāk saskuma viesi, «ir zudusi vienotība, kas valdīja universitāšu pilsētiņās 60. gados. Liela daļa studentu ir par Bušu.»

Kas ir tas būtiskais, kas šajā gadījumā liek domāt par politiku cilvēkiem, kuriem domāšanas neatkarība vienmēr bijusi profesionālās ētikas jautājums? Vai arī — pilnīgi cita tipa cilvēki, tādi kā Brūss Springstīns un Maikls Staips no R.E.M., arī viņi ir atlikuši malā mākslinieka nīgrumu un atklāti aģitē savos koncertos. Lozungi ir pavisam dīvaini — par pārmaiņām, par solījumu turēšanu, par brīvību, galu galā. Tur pat nekāda politiskā platforma īsti nesanāk. Nopietni, politiski pamatoti argumenti tam, kāpēc šībrīža ASV prezidents būtu jāmaina, ir dzirdēti diezgan reti, un arī tad tie ir neiesaistītam cilvēkam grūti saprotami.

Taču dīvainā kārtā apmēram puse vēlētāju skaidri saprot, kāpēc to vēlas. Un runa pat nav par karu Irākā. Runa ir par sajūtu, par to, kādai vajadzētu būt politikai.

Līdzīgi izskatījās dramatiskā diskusija par eirokomisāra izvirzīšanu tepat Latvijā. Argumenti gan vienā, gan otrā pusē bija smieklīgi. Nu, ja no malas paskatās. Mēģinot piešķirt šiem argumentiem nopietnību un piesaucot valsts nozagšanu vai Satversmi, tika šauts pār strīpu. Taču sajūta daudziem bija pilnīgi skaidra. Ar politiku mūsdienās ir tāpat kā ar tām vakariņām — mums var stāstīt visu ko par smalkām receptēm, veselīgu uzturu vai tradicionālo virtuvi, bet, ja ēdiens negaršo, tas jūtams uzreiz. Un dažkārt pat vēl nākamajā rītā.

Karaļu virtuvēs esot bijuši profesionālie nogaršotāji — vai nu testēšanai uz indi vai vienkārši tāpat — garšīgi vai negaršīgi. Nezinu, vai tas vienmēr palīdzēja karaļu vēderam, bet tas noteikti uzlika zināmu atbildību pavāriem. Būtu labi, ja arī mūsu pašmāju vai aizokeāna politiķiem kāds uzlikto šo garšas testu. Tad arī mūziķiem un augstskolu profesoriem būtu vairāk laika padomāt par ko citu. Par būtisko, piemēram.