1993

Šajā laikā Čehoslovākija tiek sadalīta Čehijā un Slovākijā, bet Vāclavs Havels tiek ievēlēts par Čehijas prezidentu. Un cilvēkiem tas patīkun viņš kļūst par vienu no mīlētākajiem demokrātiski ievēlētajiem valsts vadītājiem. Bet tajā pašā laikā dažādās pasaules malās mirst Kobo Abe, Federiko Fellīni un Frenks Zapa. Un pirmoreiz tiek spridzināts Pasaules Tirdzniecības centrs. Bet uz kinoteātru ekrāniem parādās Šindlera saraksts, Klavieres un Juras laikmeta parks. Šajā pašā laikā. Šaineda O’Konora koncertā saplēš pāvesta fotogrāfiju, visi gaida vētru Baltijas jürā, taču uzsnieg balts un pškains sniegs. Putni neparasti ilgi aizkavējas un nelido uz dienvidiem. MTV sāk rādīt animācijas filmu Beavis and the Butthead, nosakot veselas pusaudžu paaudzes estētisko uzskatu pagriezienu pulksteņrādītāja virzienā, bet jaunatgūtais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis intervijā žurnāla Rīgas Laiks pirmajā numurā pasaka frāzi: “Tauta, tāpat kā cilvēks, šad tad atpūšas.”

1994

Šajā laikā pašnāvību izdara Kurts Kobeins, bet varēja arī neizdarīt. No otras puses - nāvessods tiek izpildīts slepkavam un maniakam Andrejam Čikatillo, lai gan citā valstī tas viss varēja beigties arī ar mūža ieslodzījumu. Šajā pašā laikā, visu ienīsts un vajāts, emigrē uz Čīli un mirst bijušais VDR vadītājs Ērihs Honekers. Mirst arī Ežēns Jonesko un Eliass Kaneti, taču tikai viens no viņiem tiek apbedīts līdzās Džeimsam Džoisam. Nobela miera prēmiju trijās godīgās daļās sadala Jasirs Arafats, Šimons Peress un Ichāks Rabīns, gadās arī tā. Daudzu pasaules valstu kinoteātri sāk rādīt Lubeni, Forestu Gampu un Karali lauvu, filmas, kas agri vai vēlu tik un tā tiktu uzņemtas, vai mēs to gribam, vai nē. Bils Klintons apmeklē latviju un uzstājas ar runu pie Brīvības pieminekļa, bet Vizma Belševica nesaņem Nobela prēmiju un, runājot par savu dzīvesvietu, saka: “Rajons, riebīgās cietumveidīgās kastes man dziļi nepatīk un nomāc. ...te nekas nevar būt, nekas nevar kļūt labāk. Labi, ka vismaz koki pagalmā saauguši, kad tie vasarā ir zaļi, tas vēl ir daudzmaz ciešami.”

1995

Šajā laikā Somija, Austrija un Zviedrija iestājas Eiropas Savienībā, lai gan varēja jau nu arī pagaidīt. Valērijs Poļakovs pavada 483 dienas no savas dzīves, riņķojot ap Zemi kosmiskajā stacijā Mir, taču neviens to tā īsti nemaz nepamana. Maskavā tiek nošauts Valērijs Ļistjevs, un tas ir skumji. Nomirst grupas Grateful Dead līderis Džerijs Garsija, kurš citādi jau tika uzskatīts par nemirstīgu. Tomijs Lī nosvin pludmales kāzas ar Pamelu Andersoni, taču viņu intīmo attiecību videoieraksti vēl ilgi ceļo interneta plašumos un iepriecina vientuļos cilvēciņus. Vieni aizbrauc projām, bet citi atgriežas uz dzīvi Latvijā. Šajā pašā laikā sektas Aum Šinrinkjo dalībnieki ielaiž zarīna gāzi Tokijas metro un saindē piecarpus tūkstošus cilvēku, bet Alvis Hermanis pasludina sevi par teroristu, kuram no sabiedrības “... nevajag nekādu saprašanu, vienkārši — karš ir pieteikts. Mēs esam partizāni ienaidnieka aizmugurē.”

1996

Šajā laikā kompānijas IBM dators Deep Blue pirmo reizi uzvar pasaules šaha čempionu Gariju Kasparovu. Piedzimst klonētā aita Dollija, taču pasaulei par to tiek pateikts tikai gandrīz pēc gada. Šajā pašā laikā dažādu vecuma izraisītu sarežģījumu rezultātā mirst Fransuā Miterāns, Kšištofs Kešļovskis un Ella Ficdžeralda. Un par katru no viņiem skumst daudz, daudz labu cilvēku. Citiem labiem cilvēkiem pietrūkst naudas un viņi zaudē jebkādu interesi par dzīvi. Bet citi uzsāk veiksmīgu karjeru jaunā vietā un zaudē jebkādu interesi par saviem bijušajiem draugiem. Afganistānā varu pārņem talibu valdība, un neviens pat nenojauš, ar ko tas beigsies. Laila Pakalniņa pirmoreizi aizbrauc uz Kannām un uz jautājumu, vai ir laimīga, atbild: “Es nevaru teikt nē. It kā man būtu visi pietiekošie iemesli, lai teiktu jā. Notiek tas, ko es vēlos un pat vairāk. Bet notiek arī lietas, kuras es nevēlos.”

1997

Šajā laikā nomirst Dens Sjaopins un trīsdesmit deviņi Debesu vārtu sektas dalībnieki. Par to stāsta televīzijas ziņās un tas ir jocīgi. Pie savas mājas durvīm tiek nogalināts Džanni Versače, bet tas ir skumji. It īpaši tāpēc, ka slepkava bija viņa draugs un tā meklēšana notiek visu acu priekšā. Visu acu priekšā pēkšņi iet bojā princese Diāna un kaut kur vienatnē nejēdzīgi noslīkst dziedātājs Džefs Baklijs. Cilvēki raud. Noskatās filmu Titāniks un raud. Grupa Radiohead izdod albumu OK Computer un raud. Bet tad nejaušu pircēju rokās nonāk pirmā grāmata par Hariju Poteru. Un daudziem patīk. Bet Honkongā pašās gada beigās sāk izkaut visas vistas, jo citādi tās saslimst ar gripu un tik vai un mirst. Jā, vēl taču nomirst Alens Ginsbergs, Jesaja Berlins un Viljams Berouzs, arī viĄi nav nemirstīgi. Šķiet, zīmīgi, ka arī Berouzs. Bet Rīgā sāk atjaunot ēku Alberta ielā, kurā Berlins ir bijis dzīvs. It kā nejauši, bet tieši šajā pašā laikā. Žurnāls R´gas Laiks intervē kādu piecgadīgu meiteni: “Ko tu teiksi nāvei, kad satiksi?” ” Es esmu tavs draugs.” “Un?” “Nenomiršu.” “Viņa nenogalina savus draugus?” “Nēēē! Neviens taču nenogalina savus draugus.” “Tu domā, nāvei var samelot?” “Var. Lai izglābtos."

1998

Šajā laikā sākas Monikas Levinskas un Bila Klintona skandāls. Un cilvēki smejas, dusmojas, pārdzīvo. Kā tādi bērni. Starp citu, šajā pašā laikā nomirst Pola Makartnija sieva Linda. Mirst Akira Kurosava, arī tas nav nekāds brīnums. Nomirst bijušais diktators Pols Pots, un, varbūt, labi vien ir. Jocīgi, bet šajā laikā Paulo Koelju izdod grāmatu ar nosaukumu Veronika grib mirt. Veikalos nonāk Viagra, un daudzu cerības iegūst jaunu pacēlumu. Vēlāk gan paklīst baumas, ka arī no tā var nomirt. Droši vien, šajā laikā arī piedzimst daudz labu cilvēku, kas izaugs un izdarīs kaut ko skaistu un svarīgu. Bet par to mēs uzzināsim tikai vēlāk. Žēl, tā gribētos to zināt jau tagad. Tante Millija, kuru šajā laikā intervē žurnāls Rīgas Laiks, saka: “Tāpat jādzīvā vien ir, labāk neko mēs nesagaidīsim. Kā ir, tā ir labi.”

1999

Šajā laikā ASV pabeidz Bila Klintona skandālu, bombardē Belgradu un nejauši trāpa Ķīnas vēstniecībai. Bet otrā pasaules malā tiek uzņemta filma par Matriksu. Smagi un mokoši mirst Airisa Mērdoka. Un cilvēki, kas to uzzina, uz brīdi aizdomājas un varbūt viņos kaut kas notiek. Varbūt kaut kas svarīgs. Šajā pašā laikā mirst Jehūdi Menuhins, Amālija Rodrigesa un Stenlijs Kubriks. Bet Ginters Grass saņem Nobela prēmiju literatūrā. Ainars Šlesers izstāsta visai pasaulei, ka sievietes skaistums nāk no iekšām. Un tas paliek atmiņā. Bet kaut kas cits, droši vien, notiek, bet neviens nepapūlas to atcerēties, un tas pazūd, it kā nemaz nebūtu noticis. Renārs Kaupers par to stāstīja šādi: “Es kādreiz... uzstādīju sev mērķi - es domāju, kad palikšu vecs, tad nespēšu atcerēties visu, kas ar mani noticis, tāpēc jāsāk atcerēties jau tagad. Un tad es izvēlējos vienu posmu, piemēram, es braucu ar riteni pa taciņu, gar bērziem, un fiksēju - tā, tagad sākās... un tagad beidzas. Man bija sakrājušās kādas 15 vai 17 epizodes, uz kuru bāzes es veidoju sev laimīgu vecumdienu atmiņu fondu. Bet vienubrīd laikam palaidos slinkumā un tagad atceros tikai to braucienu ar riteni gar bērziem."

2000

Šajā laikā Vladimirs Putins no sākuma kļūst par Krievijas prezidenta pienākumu izpildīt‚ju un tikai pēc tam tiek ievēlēts.

Vienlaikus neprātīgi populāri kļūst realitātes šovi par Robinsoniem un par Izdzīvotājiem, taču Latvijā par ko tādu uzzinās tikai pēc gada. Latvijas sportisti Olimpiskajās spēlēs iegūst zelta, sudraba un bronzas medaļu. Un tas ir skaisti un aizkustinoši. Šajā laikā mirst Rožē Vadims un sers Džons Gilguds. Un Haralds Mednis. Un atkal cilvēki nodomā, ka nemaz nezināja, cik ļoti mīlējuši tos, kuri aiziet. “Šādi iemācās pareizos jautājumus,” intervijā žurnālam Rīgas Laiks teica 100 gadus vecais Hanss Georgs Gadamers, “piemēram, par nāvi vai dzimšanu."

2001

Šajā laikā Toms Krūzs šķiras no Nikolas Kidmenas un cilvēkiem tas ir pat nedaudz interesanti. Pārējie skatās filmas par Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieku, Mulinrūžu, Vaniļas debesīm, Kapeņu izlaupītaju Laru Kroftu un daudzas, daudzas citas labas filmas. Umberto Eko saraksta Bodolīno, lai gan daudzi uzskata, ka varēja arī nerakstīt. Savukārt Leonards Koens ieraksta 10 jaunas dziesmas un visiem uzreiz kļūst kaut nedaudz priecīgāk. Mirst Džordžs Harisons un Janis Ksenakis, lai gan citi domā, ka viņi joprojām ir dzīvi. Zemestrīcē Indijā iet bojā vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, un tas ir briesmīgi. Pasaules Tirdzniecības centrā iet bojā vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, un tas nez kāpēc ir vēl briesmīgāk par zemestrīci Indijā. Pasaule, starp citu, šajā laikā domā, ka ir neatgriezeniski mainījusies. Lai gan, izskatās, ka daudz kas ir palicis pa vecam. Pols Holenders, kura dokumentālā filma par Latviju satrauc pilnīgi visus, saka: “Par dvēseli nezinu. Tas vēl būtu jānoskaidro - vai man ir dvēsele vai nav."

2002

Šajā laikā daudzi noskatās filmu par Ostinu Pauersu un zelta locekli, bet vēl vairāk ir to, kas redzējuši filmu par Zirnekļcilvēku. Un, ja tā padomā, pilnīgi lieki. Šajā pašā laikā ASV prezidents Džordžs Bušs aizrijas ar sālsstandziņu un gandrīz nomirst. Bet Marija N. uzvar Eirovīzijas dziesmu festivālā, un tas ir pat patīkami. Šajā laikā Austrumtimora kļūst par neatkarīgu valsti, un tas gandrīz neprasa cilvēku upurus. Arvo Perts ierodas Latvijā‚ un daudzi, daudzi cilvēki viņu iemīl. Un viņiem paliek labāk un gaišāk dzīvot. Lai arī Perts teica: “Mēs esam pieraduši dzīvot tā kā skābi kāposti mucā - visu tikai iespiežam sevī dziļāk un dziļāk. Un tad pienāk brīdis, kad tā dzīvot vairs nav iespējams..."

2003

Šajā laikā klusi un nevajadzīgi nomirst aita Dollija. Mirst dažādi cilvēki no kara Irākā, nevar teikt, ka ļoti daudz, taču arī - pilnīgi nevajadzīgi. Un nomirst Ansis Epners. Un Džonijs Kešs. Un vēl daudzi, daudzi citi labi cilvēki nomirst. Un, droši vien, tikpat daudz arī piedzimst. Kaut kur tepat. Šajā pašā laikā.