| [ |
music |
| |
jimmy eat world :: may the angels lead you |
] |
Tā.
Šistas izmainījies atkal manā dzīvē.
Lai gan, cik jocīgi tas nebūtu, pēc vakardienas un murgainās nakts šorīt ir pamatīgs sirdsmiers.
Viens no iemesliem kāpēc izdzēsos no šejienes, bija - "varbūt tā būs labāk, varbūt atradīšu laiku sapņiem, domām, darbiem" Un atradu jau arī. Bija drausmīgi jauks šis gaidīšanas un neizprašanas, cerību un sapņu laiks.
Esmu riktīgi pateicīgs Dievam par to, ko viņš dod, arī par sāpēm un, manuprāt, neveiksmēm. Bet taču - viss kas notiek, notiek uz labu.
Sātans ir spēcīgs. Zina īstās vietas, uz kurām uzspiest, lai cilvēku pilnībā sagrautu. Bet Dievs ir vēl spēcīgāks, viņš spēj "no sasistas stikla krūzes salīmēt skaistu stikla vāzi" [(c)Joshua]
Varu paciest daudzko, draugu zobgalības, sitienus, aprunaashanu, apsmieshanu, vēlviskautko, bet tik ļoti grūti ir panest to, kad pieradina, un pēc tam pamet.
"Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām"
(c)A.deSentEkziperī
bet kuru tas mūsdienās uztrauc?
Sirdsmiers. Var saukt arī par pofigu :]]
Zināju, ka kautkas notiks, zināju, ka var notikt visādi. Notika arī. Tā kā negribējās, notika. Mācījos piedot, samierināties, kārtējo reizi apspiest savu egoismu, nedarīt nekad tā, kā izdarīja ar mani (un ne jau pirmo reizi bet identiski).
Es tikuntā ticu īstai, patiesai mīlestībai, lai vai cik naivi un naivs es neizklausītos! :)
Dievs ir fantastisks!
|