| Positivus AB 1 1/2 |
[Jul. 28th, 2007|09:01 pm] |
| [ | ir |
| | noguris | ] |
| [ | apkārt |
| | ! ! ! / The Satellites | ] |
Viss sākās ar to, ka ap pieciem beidzot bijām nokomplektējuši braucēju komandu un izkustējām no Krastmalas. Pateicoties piektdienu braucamā laika jaukumiem Juglā un kādām ašam igaunim pēc Saulkrastiem, festivāla teritoriju sasniedzām ap astoņiem.
Kad pulkstenis rādīja teju pusdeviņi, uz lielās skatuves kāpa Badly Drawn Boy un lēnām sāka smidzināt. Lietus pieņēmās spēkā, bet pirmrindnieki "ronīši" katrs smaidīja un jūsmoja citādāk, tomēr tieši viņu vidū bija vieni no aktīvākajiem dziesmu līdzdziedātājiem un visādi citādi atbalstītājiem. Es, Mās-zā un Dace Volfa pa to laiku bijām ērti iekārtojušās zem A.Dvarionas turētā lielā, melnā lietussarga. Ik pa laikam iedomājos, cik ļoti man gan patiktu koncerts, ja vien būtu vairāk paklausījusies viņu albumus... Pēc lieliskiem mākslinieku visatļautības paraugdemostrējumiem [augsti virs galvas paceltas puspilnas dzēriena glāzes atlaišanas vaļā; periodiskas smēķēšanas dziesmas laikā, ar krietnām pauzēm pārtraucot spēlēt, aizsmēķējot, padzeroties, bet vienmēr atsākot tieši no vietas, kur apstājās] un daudzām teju nevienam mazliet pamirkušajam un vieglos dubļos stāvošam klausītājam neizsakošām dziesmām, koncerts tiek noslēgts ar Silent Sigh no "About a boy" soudtreka. Man, piemēram, pilnīgi pietika - tās it kā cūcībiņas tomēr bija tik mīļas, lietus bija mitējies un pie koncerta beigām pirmās rindas veidotājiem iekrita mutes ermoņikas ar visu statīvu.
Tālāk aši aizcilpoju pavērot Goran Goru. Pirmās dziesmas laikā kādu puiku pirmajā rindā sacienāju ar pret-galvassāpju tableti. Otrās dziesmas laikā ļoti sapriecājos - kā ne kā tā bija mana vismīļākā Jāņa dziesma (Control). Tad paklausos vēl trešo un mēs dodamies sliet augšā telti, lai tas nebūtu jādara tumsā. Atgriežoties Gorans laikam vēl spēlē, bet šobrīd nu nekādi neatceros, ko tieši un ja vispār.
Aizklīstu līdz lielajai skatuvei pārliecināties, ka pa šiem pieciem gadiem, kopš redzēju Suede Dzintaros, nekas tā pa lielam Brett Anderson skatuves tēlā nav mainījies - kustības tās pašas vecās, puikas vien apkārt nomainījušies un gaismas tādas manāmi atpalicīgas no iepriekšējā koncerta. Tad man ātri apnīk un es dodos pastaigā - uz BBC Stage kādu laiku pavēroju, kā Toms gatavojas dj setam, tad izdomāju aiziet līdz jūrai, kur gandrīz vai sajūsmā palaižu slapjumu no acīm par burveklīgo Mēnesi. Grasos jau doties iekšā Sony kinozālē, kad laipnais vīrs pie krēsla, kas nokrauts ar programmiņām, man saka, ka tagad esot 15min pauze un pēc tam būs latviešu filmas. Nu, neko - čāpoju tālāk. Uz laipiņas satieku Tomu, pārmijot dažas svarīgas un pārsvarā tomēr ne tik ļoti svarīgas frāzes, aizejam līdz Andersona kungam. Satieku savas pavadošās dāmas un mēs ieslīgstam sentimentā - kā bija toreiz, kad mums bija 16 un Suede spēlēja tieši tās pašas dziesmas, tikai toreiz mums nu patika tiiiik ļoti, kamēr tagad...tagad no tā visa ir tikai plika skaņa ar emociju tuvu nullei.
Ne par ko nevēlos nokavēt Toma seta sākumu, jo jūtu, ka būs kas īpašs - un nekļūdos. Lai arī to noskatās kādi 10 cilvēki, esmu mazliet priecīga, ka nebiju vienīgā :) Seta laikā I'm getting so damn high as never before.
Kad Tomu nomaina Rudaks, es lēnām dodos klausīties Mumiy Troll. Padziedu līdzi Delfini un, pārspriežot sīkumus ar Dārli gan pie Rudaka seta, gan kādas latviešu filmas Sony teltī, kaut kā sagaidu Malcom McLaren. Neprātā jauks bija šis 61 gadu jaunais angļu vīrs, kas pasauli ir darījis traku ar Sex Pistols, savu modi un mūziku. Profesionālā interese pielipināja manu skatienu ekrāniem un es jutos vienkārši aizkustināta un aizrauta. Bija mazliet pirms četriem no rīta, kad beidzot atstāju pirmo rindu, lai pie God Save the Queen izdejotos ar Minchu. Jā, pēc Malkolma biogrāfijas un lielāko darbu retrospektīvās vēstures lekcijas visi aši tumsas pavadīti nozuda, vien Toms uzlika pēdējo jau pieminēto deju gabalu, pēc kura festivāla teritoriju okupēja klusums un cilvēku izbrīna par tik strauju un negaidītu noslēgumu.
Pirms došanās uz čučumuižu paņemam ar Minchu pa karstai tējai/kafijai, gar mums noslīd Smeldzes dalībnieki un auto ar prombraucējiem - smaidu un galvā skan Hellogoodbye Here (in your arms) atsevišķi vārdi. Iemiegu un sapņa skaņu celiņā ciemos nāk Something to Talk About (Badly Drawn Boy song).
No rīta ilgāk par desmitiem nekādīgi nevaram nogulēt, tāpēc, uzvilkušas peldkostīmus, nolemjam ar Minchu doties brokastīs uz jūru. Izbrienam brikšņu brikšņus, bet mērķi tomēr sasniedzam. Ūdens kā jau ierasts sākumā šķiet vēsāks nekā patiesībā - paplunčājamies [un es beidzot atklāju sezonu :)], pazvilnam, pabrokastojam un steidzam nenokavēt otrās dienas sākumu.
BBC Stage - Martin Counfused. Satieku Māru un Jāni, dziedam un dejojam. Tad visai bikli, bet tomēr Mārtiņš nosaka kaut ko par to, ka mēs visi esam tik tālu un laikam neko vairāk viņš nevarot gaidīt - divreiz nav jāsaka, lai mēs būtu pirmajā rindā un plaudētu, gavilētu un visādi citādi parūpētos par lieliski sāktu festivāla otro dienu!
Aizbrienam līdz jūrai parunāt ar Agatu par šo to un it neko. Atgriežoties beidzot ieraugu vaigā SPB un esmu, maigi sakot, vīlusies... Biju iedomājusies viņus pavisam citādus - tievākus un glītākus :D Labi, jau labi - puikas spēlē visai spēcīgi, tikai līdz pat koncerta beigām nekļūst skaidrs, no kurienes viņiem skan bass, jo basģitārists vai nu bija gaužām neredzams, vai samplēts.
Galvā spītīgi turpina skanēt "her tears are like pearls" un mēs esam gatavi atbalstīt "mazo cinīti", kurš vienīgais ir spējīgs visus klātešos iesaistīt līdzdziedāšanas un līdzplaudēšanas pasākumā. Joprojām īsti neizprotu, kādēļ zinu teju visus RAP dziesmu vārdus - atmiņa dažkārt izspēlē negantus jokus -, jo nopietni to apvienību nekad tā arī nespēšu uztvert [un labi, ka tā].
Beidzot pierunāju savas biedrenes pamētāt šķīvi - lai arī dejot gribas kā trakai, ķeršanā izrādos totāla bremze...apnīk mētāšanās un es dodos lūkot, kā Satellies LV skaņojas - esmu pārsteigta līdz totālam izbrīnam: manas māsas bijušais draugs stāv pie viņu taustiņiem. Neviena paša cilvēka pūlim izejot cauri [jo visi ir pie blakusskatuves "Pēdējās Pirmizrādes"], aizeju līdz pirmajai rindai un vārdu pa vārdam esmu sarunājusi, ka uzreiz pēc koncerta mani aizgādās uz Rīgu :). Tālāk es vienkārši baudu festivāla izskaņu, jo būtībā Satellites LV otrajā dienā bija vieni no diviem, kurus vēlējos redzēt [otri bija Martin Confused]. Pārliecinos par ! ! ! ļoti ietekmēto koncerta pirmo gabalu, pagoros pie dzīvajā daudz labāk skanošajām Dienas Gaismas Detaļām un tad iztrakojos ar Mās-zo pie Publiskās vietas.
Jaunās dziesmas visai jaukas šķiet. Lielākā daļa klausītāju sēž zālītē un sauļojas, kamēr uz lieliskā viļņa iesāktais šovs pamatīgi iebuksē brīdī, kad Edgars sāk apvaicāties, vai kādam nav paķēries līdzi kapo... No dziesmu listes automātiski izkrīt paredzētais pirmatskaņojums un tā jau attiecībās ar publiku rezervētajā grupā iezogas lieks stress. Aktīvisti pie skatuves tomēr parāda, ka arī līdz šim nedzirdētais un "o-ho" pildītais materiāls ir ātri iegaumējams un līdzi dziedams. Pavisam īsi "atkārtot, atkārtot!" saucieni un, izveidojot apmēram 10 savstarpēji ļoti mazpazīstamu dejotāju apli, kaismīgi izvingrinājām visu visu pie Nekad Nekad - vienkārši ideāls mans festivāla noslēgums.
Un mājupceļš - ai, tas bija ļoti_ļoti jauks, jo visu laiku ar Ervingu klausījāmies ! ! ! un vēl šo to ašu, runājām pār mūziku no visām pusēm. Beigās es ļoti nopriecājos par viņa 6 nedēļas jauno atvasi Grētu, kas paspējusi jau pabūt ārzemju braucienos ar grupu, tikai šis nekļuva par viņas pirmo festivālu lielā miega dēļ. Runājot par miegu...mans ķermenis jau sen prasa gultu un kvalitatīvu atpūtu, bet esmu te laikam drusku aizrakstījusies...
|
|
|