| Īsas pārdomas par eksistenciālām ilgām |
[Apr. 6th, 2022|05:19 am] |
Patiesībā visjaukākā diena manā mūža ir 11.jūlijs 2005.gadā - Madara Nīgale mani uzaicināja uz ballīti ar Aleksi Zoldneru un Ulvi Urtānu. Tur bija vēl kaut kāds pārītis, kas atnesa zālīti.
Skaisti zaļa tā bija. Tasvēl bija laiks, kad man nebija izveidojusies alerģija pret to - visi smēķēja, bet es tikai sēdēju un klausījos mūziku. Izklausījās, ka dzied latviski, kaut gan tā nebija. Ļoti atgādināja Inokentiju Mārplu, lai arī tas bija regejs.
Un tā mēs ar Ulvi aizrunājāmies un kopā aizgājām līdz Nacionālās bibliotēkas atrašanās vietai (jo tolaik neviens nezināja, ka tur būs bibliotēka). Tolaik tur bija lietuviešu mēbeļu veiks un skaistākā fasāde ar puskailām nimfām Rīgā. Jā, tieši tajā veikalā tika iegādāts mans dīvāns, kas kalpoja teju 15 gadus.
Tas rīts, ar skūpstiem zem manas liepiņas - tas ir neizdzēšams no manas atmiņas. Ulvis gaisši zilā krekliņā un brūnās lina audumam līdzīgās biksēs. Viņa nosalušie pirksti, jo pat jūlijā vidū Rīgā ap pl.5 no rīta nav nekādi +20, varbūt +14 grādi.
Un tā mēs gājām - runājām par neko īpašu un gājām. Uz 3.autobusa pieturu.
Ja šī diena būtu rīt, es noteikti...pilnīgi simtprocentīgi darītu kaut ko citādāk.
Es iespējams, nekad nepārgulētu ar TG. Jo tas bija pārāk kaislīgs sviets. To noteitki varēja ignorēt.
Es totāli būtu nodibinājusi grupu.
Es rakstītu dzeju katru dienu.
Es smēkētu un man tiešām nebūtu bērnu.
Bet vai tā būtu labāk?
Vai tiešām tādu cilvēku kā Alberta Svētiņa, Mārtiņa Jonasa un citu narkotisko vielu atkarīgo personu sastapšana bija neizbēgama? Gremze vispār bija kaut kāds maksimāli fatāla kļūda manā biogrāfijā. Bet tas ir tikai tāpēc, ka es totāli neprotu nošķirt jūtas no kaisles. Vērtības no modes.
Un tā visu laiku.
Bet tad kad man 2021.gada sākumā grūtniecības ideopātiju sajauca ar šizofrēniju, kas tagad man velkas kā gangrēnas skarta aste līdz, tad tiešām jau bija par daudz. Par daudz zāles, par daudz Austra, par daudz scenārija rakstīšanas.
Toties ko es daru tagad? - gremdējos atmiņā par Ulvi- par vienīgo cilvēku, uz kuru man vēl stāv. Stāv pozitīvs īmogs, lai gan viņš pats daudzas reizes ir apgalvojis, ka ir vājš un gļēvulīgs cilvēks.
Diez vai tād vājulis kā viņš varētu tik ilgstoši spēlēt grupā. Diez vai viņš varētu tā evolucionēt fiziski un garīgi. Lai arī viņa psihoterapija beidzās salīdzinoši ātri, tai bija jaušamas ļoti foršas šķautnes - Ulvis ir patmīlis. Ilze ir egocentriķe.
Un tur ir milzu atšķirība - pasaule liekas pilnīgi citāda, ja Tu to tver kā vērotājs, vai kā izmantotājs.
Kas gan būtu šie mazie, naivie sapņi, ja neviens tiem neticētu? - varbūt ir vērts pievērst uzmanību tādiem drusku apmātiem jauniešiem, kuri runā tikai par sevi. Un tiem, kas runā tikai pseidointelektuālā manierē par pārējiem - nu ja, kas gan tas ir? Socializācijas īpantnības? Varbūt pārāk liela vēlme iekļauties apkārtējo ikdienā?
Varbūt būšana uz skatues ir sevis novirzīšana fonā? - it sevišķi, ja Tu spēlē basu vai bungas.
Ja pareici atminos, tad dzejoļus es raks'tiju līdz 19 gadu vecumam. Un tad viss - sāku studēt un kļuu reāla. Tad pievērsos seksualitātes sfērai un man pilnīgi aizbrauca jumts.
Kā gan es spētu nemīlēt savus tuvākos elkus? Labi, viņiem tagad jau ir ap 40 gadu, bet šīs pirmās jūtas nekas nespēj slāpēt. Šīs pirmās reizes, šīs pirmās ballītes ar vietējas nozīmes slavenībām, kas ar laiku ir kļuvušas tikai atpazīstamākas.
Pat tāds personāžs kā Aleksis Zoldners ir atpazīstams pētnieciskais žurnālists. Jā, arī manu dēlu sauc Aleksis, bet ta drīzāk ir tāpēc, ka Aleksandrs ir pārāk skarbs vārds tik mazam un jau manāmi mākslinieciskam zēnam, kāds ir mans brūnacanais mīļums.
Rezultātā mēs nonākam pie tā, ka es galīgi vairs nejūtos kā naiva padsmitgadniece - tie, kas spēlē, spēlēs vienmēr - uz nerviem, naudu, baudu vai jūtām. Un viņiem visiem ir kāds īpašs stūrītis manā sirsniņā. Īpaši Ulvim, Tomam, Aleksim, Mārtiņam Jonasam, Albertam, Simonam, Rudakam, Gremzem, Žagaram - viņi visi no kaut kā bija un būs atkarīgi.
Varbūt ir vērts par to saraktīt kādu dzejas krājumu. Jo manas mīlas ir lielas. Un ļoti neatbildētu jūtu koncentrētas.
Varbūt par to pat varētu uzrakstīt lugu.
Un kas to zin, kā tas viss turpināsies - varbūt tiešām ar 5 vīriem un nebeidzami ilgu jaunību.
Lai kā arī būtu, es centīšos nepazaudēt vairs saikni ar realitāti, mēģināšu visu tik stipri neņemt pie sirds un mūžīgi mīlēt man tik svarīgos personāžus, kas citiem ir atpazīstamas, publiskas un radoši cienījamas personības.
Žēl, ka es vairs neskaitos nedz radoša, nedz publiska, nedz godājama persona.
Jāpaļaujas uz to labāko un gan jau viss sakārtosies.
Man būtu ārkārtīgi žēl, ka es paliktu ar savu šizofrēnijas diagnozi vienatnē- tas tiešām nav veselīgi. Bipolārie traucējumi liekas kā putukrējums uz zemenēm, bet šizofrēnija - čilli piedeva šokolādei: dažiem patīkt, bet kopumā pilnīgs sviests un neēdams mēsls. |
|
|
