| Rudaks teica, ka šo tekstu labāk publicēt cibā... |
Feb. 4th, 2023|12:42 pm |
Konfrontācija
Sveiciens visiem, kas jau sen ir noilgojušies pēc dzīviem teikumiem, kuru gals nav nedz nojaušams, nedz paredzams.
Pēdējā laikā mūsu ikdienas dzīvi caurstrāvo idejas par aizsardzību, karu, atbalstu frontes līnijām un ziedojumiem cilvēkiem, kuri ir pieredzējuši visdažādākās kara šaumas un noziegumus. Tomēr bieži paliek neatbildēts jautājums: kas tad patiesībā notiek ar mūsu katra eksistenci šajos spriedzes pilnajos apstākļos?
Jāatzīst, ka manā ģimenē karš sākās 22 dienas pirms 24.02.2022. Un tās piecas minūtes vardarbības, ko nācās pieredzēt maniem tuviniekiem, nav tik viegli izdzēšamas no atmiņām. Viena lieta būtu parastā emocionālā terora kārtējā orālā izlāde kāda no ģimenes locekļa monologa versijā, taču šoreiz bija citādi.
Bijām tikko pamodušies no diendusas un topošajam bijušajam vīram svarīgāk par bērnu pieskatīšanu šķita telefona glaudīšana... Vairākkārtēji mutiski uzaicinājumi atturēt mūsu meitu no visu tū(l)biņu atvēršanas un nogaršošanas nesekmējās ne ar kādu reālu rīcību, bet tikai turpinājās ar visādiem komentāriem, kas mani ļoti aizvainoja.
Sēdēju un baroju dēlu ar pudelīti, līdz sapratu, ka man noteikti ir jāiejaucas. Noliku zēnu meitas gultiņā un ķēros klāt pie visu no mana kosmētikas plauktiņa izņemtā drošai novietošanai antrasolā. Vīrs turpināja kaut ko muļķīgu komentēt un es piegāju viņam klāt ar lūgumu, lai viņš atlaižas no sav telefona un pievēršas realitātei. Nesekmīgi... sāku žestikulēt ar rokām un raidīju pļauku viņa sejas virzienā. Vīrs mani sagrāba un turēja abas plaukstu locītavas, līdz jau tās kļuva zilas. Zilumi saglabājās vēl vairākas nedēļas. Viņš sagrāba mani aiz labās rokas, izgrieza to un ar celi piespieda manu torsu pret grīdu. Es biju viņu pamatīgi saskrāpējusi un tad istabā ienāca mana Māte – “šis viss nav īsti civilizēti. Risiniet savus strīdus normālā veidā.”
Kaut kāds tajā brīdī būtu izsaucis policiju! Bet, nē.... upurim taču pašam ir jāziņo par zilumiem, skrambām un sāpošiem locekļiem.
Pēc tādas emocionālas un fiziskas vardarbības man bija pilnīgi skaidrs, ka no šī vīrieša ar Krievijas Federācijas ārzemnieka pasi, ir jāšķiras tulīt un uzreiz. Loģiski, ka sarežģītu apstākļu dēļ joprojām skaitos precēta. Vienīgi mēs nedzīvojam vienā adresē.
Jā, kas gan būtu bijusi pareizā rīcība?!? –
a) tikt galā ar abiem bērniem vienai un ļaut vīram skatīties telefonā?
b) piedabūt viņu uz fizisku rīcību bērna atturēšanā no bīstamiem kosmētikas produktiem;
c) doties ar bērniem uz citu istabu un likt vīru mierā (tā gan būtu viņa kvēlēkā vēlēšnās).
Pēc šīs sadursmes mūsu attiecības vairs nekad nebija kā līdz šim. Es pieķēros pie grīdas mazgāšanas un mēbeļu pārbīdīšanas, kas rezultējās ar zobudiega atrašanu zem dīvāna.
Vēlāk pēcpusdienā ieradās mans Tēvs un es mēģināju apstāstīt, kādā saspīlētā situācijā esmu nonākusi. Rezultāts bija visiem jau njaušams – topošais bijušais vīrs ap plkst.23 devās uz savu dzīvokli pie kaķa (no kura man ir stripa alerģija un kuru viņš nav spējīgs atdot nedz radiniekiem, nedz patversmē). Es varu turpināt šķaudīt no viņa Ariel mazgāšanas līdzekļa un kaķu spalvu kamola, ko pēc gadu ilgas kopdzīves var ieraudzīt veļasmašīnas filtrā.
Tā bija tik patīkama uzvras sajūta, kurā es beidzot pa ilgiem laikiem varēju izgulēties viena pati savā istabā un neviens cits tur nekrāc un neizlieto skābekli no slikti vēdināmas guļamistabas.
Visbēdēgākais fakts, kas mūs piemeklēja pēc nedēļas, bija mana Tēva pozitīvais Covid-19 tests. Mēs visi slimojām ar šo baiso sērgu, bet tieši Tēvs vēl ielaida šo infekciju līdz plaušu karsoņa stadijai.
Tiešām nav ne jausmas, kādēļ es jau pagājušā gada pavasarī neiesniedzu šķiršnās prasību? Kāpēc es to neizdarīju oktobrī, kad vīrs sāka uz mani kliegt pilnā balsī par to, ka bērnam tiek nepareizi vilkta pidžamma.
Šobrīd, atrodoties rehabilitācijā, varu ar skatu no alas novērtēt situāciju, - ja mani nervi būtu izturējuši gulēšanu 3-4h diennaktī un ja es nebūtu ļāvusies šai uzkurinātās situācijas agresīvai eskalācijai.... ja vien man nebūtu bijušas atsistas nieres un sastieptas saites plecā un starpribu muskuļu zonā...
Patiešām, vai šādi sadzīviski strīdi ir tikai viena cilvēka upurēšanās taisnīguma vārdā? – nebūt ne.
Turpmāka tieša konfrontācija saistībā ar manu vīru vienmēr reulztējas atmiņas zuduma epizodē – es atceros visu, bet viņam ir tumša bilde.
Ziemassvētku laiks mums visiem ir īpašs, it jo sevišķi, ja esam visi kopā un dalāmies ar prieku, dāvanām un svētku maltītēm. Tikai ne šajos svētkos – vīrs aizkavējās Brēmenē par piecām diennaktīm un nekādi kopīgī svētki mums vispār nesanāca, jo es 26.decembra vakariņu laikā konsultējos ar dežūr-psihiatriem Tvaika ielā. Tā kā šī nebija pirmā reize, tad uzreiz nojautu, ka esmu ieguvusi pelnīto atvaļinājumu. Mēnesis vai divi, - tas vairs nav tik izšķiroši. Galvenais, ka esmu ieguvusi laiku, ko veltīt savai pašizaugsmei un sakārtot visu arī galvas kompjūterī nepieciešamajā secībā un prioritātēs.
Patiesā cieņā,
Ilze Katrīna Meženiece |
|