| Folklora |
Jul. 3rd, 2018|01:59 pm |
|
Es mācījos skolā, kurā nedziedāt korī skaitījās kauns un negods. Tā nu man 6 gadus ģimnāzijā vajadzēja piedalīties visādos ar kori saistītos pasākumos. Spiegt otro soprānu mistiskās sekundās, septīmās un ļoti griezīgās tercās šķita vieglāk par dejošanu, tomēr... katru reizi palikt tajos nolāpītajos koru karos otrajā vietā ar 1 punkta starpību aiz "Kamēr..." - bezjēdzīgāk vairs nebija kur. Ap pēdējā zvana laiku es publiski paziņoju, ka atsakos vispār piedalīties šajā "dziedāšanas maratonā", jo man vispār bija svarīgi ar CE rezultāti, rindā gaidošie klienti un ģimene, kas sāka mani salīdzināt ar krīta baltumu.
Un šobrīd man ir drusku alerģija pret gandrīz visu, kas tiek vēstīts saistībā ar šo 45000 cilvēku hobiju cildināšanu.
Jā, man joprojām patīk skaļi dziedāt: dušā, braucot ar velo, spoguļa priekšā, klubā, kurā spēlē rokmūziku uz pilnu klapi. Dejot man arī patīk, tikai ne polku, bet tango.
No Saulgriežu laika galvā uz riņķi grozās apmēram 3 dziesmas, kas palīdz savest kārtībā manu izputējušo audumu glabātuvi un piegriežņu kalnu:
I don't wanna talk to youP.S. Lai arī es ar prieku ražoju visādu apģērbu, visoptimālākā uniforma auksti/karsti/vējaini/slapji/svilinošiem apstākļiem varētu būt šāda: etiķete. Gauži, gauži sērīgi, ka tā es varu doties tikai uz Royal Ascot pasākumu... |
|
