| diena ir zaļa no abiem galiem, bet pa vidu balta (bezjēdzīga masa)... |
Sep. 16th, 2008|12:30 am |
Pirms gada šajā laikā es gāju pa Baložu ielu, ļoti stipri lija un es redzēju, kā maza pelīte tirpinās augšup pa ūdens pilno rensteli un iemūk krūmos. Bija tik nelāgi slapjš, ka man bija vienalga, vai turēt lietussargu atvērtu, vai izmantot to kā spieķi - totāls sapīkums un kaķa spalvu izraisītās alerģijas sekas bija mani novedušas līdz neparastajām pelītēm [drīzāk tā tiešām izskatījās pēc degū, nevis pelēkajām].
Šogad riņķītis ir kritis uz otru pusi - es traucos pa pilnīgi tukšo Kr.Valdemāra ielu no viena gala līdz otram, priecājoties par spožo rimbuli un apaļajiem mākonīšiem debesīs, toties atkal pamanu skrienam kādu patiesi steidzīgu pelēnu. Būtībā, es īsti nesaprotu savas reakcijas atšķirību, kad tādus mazulīšus ieraugot virtuvē vai uz ielas, pārņem gauži pretējas sajūtas. Iespējams, tā ir atbilde, ko es tik ilgi esmu meklējusi - viens un tas pats impulss dažādos laikos un telpās rada atšķirīgas reakcijas [starp citu, tieši šo man stāstījā kādā no piecām šodienas hipnotizējošajām lekcijām].
Jā, tā nu es smaidu, jo prieks ir pamanījies uzrasties pats no sevis. |
|