ar kājām zemē un degunu mākoņos

Jo tuvāk nāk slavenās gada beigas, jo vairāk galvā sāk veidoties kopsavilkumi, pavilkties svītras un līdzīgas lietas, kas principā līdz šim gadumijām nebija īpaši raksturīgi.

Laikam tādēļ, ka gads ir bijis tāds pagrūts, ar smagiem lēmumiem un kadinālām situācijām, kas jaunā gaismā ir ļāvušas paraudzīties gan pašai uz sevi, gan uz citiem. Turklāt ne lēmumi, ne situācijas objektīvi pat varbūt nav pelnījuši tik spēcīgus epitetus.. bet man pašai kaut kā tas ir nācies diezgan pasmagi.

No vienas puses tas ļauj attīrīties no nevajadzīgām lietām, cerībām un ilūzijām un sākt no baltas lapas. No otras - nav jau tas arī nesāpīgs process.

Pati grūtākā mācība - laist vaļā to, kas tāpat nesanāk un nenotiek ne sitams...