ar kājām zemē un degunu mākoņos

Piektdienas sušī ar plūmju vīnu, D11 blūzi Vecrīgas krogā, ko angļi un latvieši sadalīja uz pusēm, cilvēki kā tipāži - tikpat iepriekšparedzami un smieklīgi. Izrādās Maurīcijs ir tikpat stulbs kā pirms nez cik gadiem - nejēdzīga mūzika un gaļas tirgus starp abiem dzimumiem uz pilnu klapi. Pat Zariņš un Cinovska parādās kā pierādījums dežavu esamībai. Punķi un asaras noslēgumā, kas cerams viņai pāries ar laiku.

Pēc visa, šī sestdiena ir kā balva - tik saulaina un mierīga jau sākās ar plauksošiem bērziem logā. Turpinājums ar izstādi Mākslas akadēmijā, kas apliecina mīlestību Francijai, lēnām pusdienām un gozēšanos saulē Andrejsalā, nu jau neizstrūkstošajai miskastei pa vidu, kā arī epastu birumu par smilšu skulptūrām.

Beidzot patiesi ir iestājies miers. Kas gan var novilkt robežu starp vēlmi būt egoistiskam un vēlmi palīdzēt? Varbūt atmaksājas būt maitai, ko tagad sludina uz visiem stūriem, bet vai tādēļ vērts kāpt pāri sev? To be continued...