ar kājām zemē un degunu mākoņos

Atkal ir pārņēmusi tā dikti nelabā sajūta, ka diennaktī ir par maz stundu, lai izdarītu to, ko no tevis prasa + ko tu pats gribi. Tipiski simptomi - tu nevis ej no punkta A uz punktu B, bet rikšo, tu nevis ēd, bet aprij barību, tu vairs nevari izsekot visām lietām, kas notiek, kur nu vēl lēnu garu tās vadīt. Turklāt vēl nelabāka sajūta ir tādēļ, ka īsti nav redzams tas laiks, kad viss šitas tā ka varētu beigties.

Iešu gulēt vannā un speciāli nedarīšu neko! Par spīti visam un visiem! Šitā tak nevar...