ar kājām zemē un degunu mākoņos

Šorīt bija skaists rīts - viss pamazām kūņojās ārā no tumsas, līdz atkal iekūņojās miglā. It kā koki, mājas un laternu stabi neparko negribētu mosties jaunai dienai un zaudējuši tumsas segu, ātri paglābtos zem miglas deķīša, lai tikai nebūtu jāatkailinas, jāmostas, jākļūst reāliem. Un to var saprast, jo sveika kārtējā diena! - viss ir pelēks un neizteiksmīgs līdz riebumam, tad jau tiešām labāk miglā.