ar kājām zemē un degunu mākoņos

Kad ir labi, tad nav vēlēšanās kaut ko rakstīt, kad ir slikti - tad viss, ko ieraksti liekas stulba žēlošanās, kas drīzāk izdzēšama, lai neatstāj savas nekam nevajadzīgās pēdas pasaulē. Un brīžiem tiešām rodas jautājums priekš kam tā dienasgrāmata? Laikam kā emocionālā kardiogramma, kas dažkārt rāda, ka viss aktuālais mēdz būt labi aizmirsts vecais... Deja vu... Ak jā un vēl lai piefiksētu un paglābtu no aizmiršanās mirkļus, kas varbūt ir nenozīmīgi, bet skaisti.