ar kājām zemē un degunu mākoņos

Lorija Andersone pārpildītā teātra zālē Madridē. No manas vietas tuvu pie griestiem viņa ir ļoti maziņa - starp svecēm, sarkanu klubkrēslu un mūsdienu tehnoloģiju kaudzīti. Skaistas vijoles skaņas un nebeidzami stāsti par kosmosu, suni un vēl daudz ko citu. Ja godīgi, pietrūka viņas dziesmu un uz beigām arī gaisa. Taču tad, kad skābekļa trūkuma dēļ smadzenes jau galīgi bija atslēgušās un atteicās saprast kaut vārdu angļu valodā, varēja klausīties viņas skaistajā balss tembrā.

Izrādās Miro man patīk daudz labāk par vēlīno Pikaso. Un vēl El Greko, kura uzdrīkstēšanos līdz kaulam var saprast tikai tad, ja apkārt ir viņa laikabiedru laikmetam piedienīgie darbi ar sārtvaidžiem aristokrātiem un viņu suņiem.