ar kājām zemē un degunu mākoņos

Kaut kur ieraudzīju domu par to, ka bieži vien mēs tik pārliecinoši "izdzīvojam" negatīvos scenārijus, ka neesam gatavi pieņemt to, kas notiek kā vajag. Man dažās dzīves sfērās tā arī ir - pozitīvi notikumi no sākuma tiek uztverti ar lielu izbrīnu un pēc tam es jūtos vienkārši apjukusi, burtiski nesaprotu, ko ar visu to lai tagad dara. Sliktākajā gadījumā sāku meklēt visas blusas un utis, lai tikai pierādītu, ka nemaz jau tik labi nav. Tāpēc laikam varu tikai uzsist sev pati uz pleca par to, ka tagad ļoti apzināti mācos domāt no otra gala - vispirms par to, kas ir forši un tikai otrajā plānā par to, kas varētu būt arī foršāk.