ar kājām zemē un degunu mākoņos

Amarillis ir uziedējis milzīgiem sarkaniem ziediem un tagad patīkami kontrastē ar pelēkajām debesīm un gandrīz melnajām zaru rokām aiz loga.
Izrādās Itālijā debesis decembrī mēdz būt tādas pašas kā te - svina pelēkas un arī gar vilciena logiem zibošie koki grimst tādā tradicionāli latviskā miglā.
Tas, ko laikam patiesi atcerēšos no Itālijas, būs šie koki un gondolas Venēcijā, kas iznirst no dūmakas kā tādi dvēseļu pārcēlāji. Cilvēku čalas, skraidīšana apkārt ar dzelteniem baloniem un iepirkumu maisiņiem šo visam pāri gulošo svinpelēko dūmaku tā arī nespēja pārspēt, salauzt vai kliedēt.

Tas nav diezko patīkami - apzināties, ka tu ar savu "nē" vari sagraut sev ļoti tuva cilvēka sapni. Bet sapņi mums mēdz būt atšķirīgi un es nezinu vai es ar sajūsmu spētu piedalīties projektā, kurš mani pašu neko daudz neinteresē, turklāt tajā visdrīzāk nāktos būt par vienu no vilcējiem. Tā arī pagaidām stāvu uz naža asmens un šūpojos šurpu turpu... no vienas puses manas intereses, no otras ...