ar kājām zemē un degunu mākoņos

Vakar salika manus rāmīšus pie sienas. Un es pēkšņi sāku uz to visu skatīties tā, it kā pirmo reizi redzētu. Un pat pati sev pateicu, ka ir skaisti. Un sapratu, ka tam visam ir jēga.

Un arī pavasaris nāk. Blakus stāv violeta hiacinte un smaržo pēc bērnības. Pēc tās bērnības, kurā bija dārzs ar divām milzīgām hiacinšu dobēm. Un tad mēs ar opi viņas griezām un likām burciņās. Opis pēc tam to visu salika ķerā un brauca uz Teikas puķu tirgu pārdot. Hiacintes man pēc skata nekad īsti nav patikušas, bet tā smarža ir viennozīmīga - pavasaris un bērnība. Un tāpēc tā ir pati mīļākā no visām puķu smaržām.