ar kājām zemē un degunu mākoņos

Protams, tas ir pārspīlēti un dzīvē tik krasi un melnbalti nenotiek, bet kaut kas tajā Pelmeņa cilvēku modelī ir. Cilvēki - kas, iespējams, nekad neko vērā ņemamu neradīs, nespīdēs intelektuāļu zvaigznājos, nekad nemeklēs dziļo dzīves jēgu, bet kuru apkārtne gluži vienkārši staro no mīlestības, pie viņiem līp bērni, suņi un kaķi. Un cilvēki - kas radīs vērtības par kurām jūsmos daudzi (vai ne tik daudzi), tieksies uz zvaigznēm, līdz pagurumam meklēs lielo esības jēgu, bet viņiem apkārt ir drupas, jo viņi, tiecoties un radot, sadragā visu cilvēcisko, kas viņiem pietuvojas. Vai arī izmanto un izmet, kad vairs nav vajadzīgs.