ar kājām zemē un degunu mākoņos

Nepamet sajūta, ka dzīve prasās uz revīziju. Gluži tāpat kā skapis, mainoties gadalaikiem. Tajā ir iestāvējušās attiecības un cilvēki, kuri nevis dod prieku, bet drīzāk ķeras kājās kā saniknojies sētnieces šunelis, kaut ko pieprasa, apvainojas, taisa scēnas. Vai gluži otrādi - izliekas nepazīstam vai pilnīgi godīgi ir aizmirsuši. Tikai dzīvē jau nav tik vienkārši kā ar to skapi.