ar kājām zemē un degunu mākoņos

Nežēlīgs nogurums no darbiem. Vienīgais, ko gribas, ir kaut kur saritināties un gulēt, gulēt, gulēt. Vēlams vietā, kur tevi neviens neatradīs un neliks jau atkal kaut ko rīkot, kārtot, rakstīt un breinstormot.

Viesnīcas bārs. Vīrietis pie bāra pa telefonu runā itāliski, kaut arī pats izskatās pēc vietējā bāleliņa. Savukārt vietējie bāleliņi pie blakusgaldiņa aizrautīgi skatās viens otram acīs un vēl aizrautīgāk sarunājas - par degvielas akcīzi un hipotēkām. Viesnīcu bāros ir kaut kas neatvairāms - pagaidu mājas sajūta. Te cilvēki dzīvo un tajā pat laikā ir gatavi doties prom un nekad šo vietu vairs neatcerēties. Sēžu viena savā smalkākajā melnajā kostīmiņā, malkoju piparmētru tēju un izbaudu kā nenovēršami laiks nobremzejas un sāk ritēt arvien lēnāk un nesteidzīgāk.

Eduarda Smiļģa iela - tumsa, spuldzes un slapjš asfalts. Kopš Čaka laikiem daudz nav mainījies - tā ir tā pati pilsēta, tās pašas ielas, vajag tikai paiet mazliek nostāk no maģistrālēm. Un ielas galā Smiļģa māja. Stāvu pie aizslēgtajiem vārtiem un domāju, cik bezgala skaisti kādreiz ir bijis atgriezties vakarā šajā mājā, kur no sākuma ir jāiziet cauri vārtu arkai un tad neskaitāmas arkas virs galvas ir izveidojuši pār celiņu nolīkušie koki.

Veca un skaista - Doloresa...

Laiks aizmirsties sapņos...