ar kājām zemē un degunu mākoņos

Ielas pilnas ar visdažādāko tautību cilvēkiem, kas runā daudz dažādās valodās. Un tu vienā mirklī iekūsti šajā jūklī, jo te nav vietējo un svešo, te ir tikai svešie un tātad pilnīgi visi ir arī vietējie. Tādēļ ir neaprakstāmi viegli un brīvi - modernās Bābeles priekšrocības. Un vēl nav nekādas agresijas. Rīgā man gada laikā nav atvainojušies tik daudz cilvēku kā Londonā dažās dienās - par vienkārši nejaušu pieskārienu garāmejot vai kādu citu sīkumu. Šajā mirklī gara acīm redzu niknās tantas Rīgas sabiedriskajā transportā un smaidu par cilvēku nespēju dzīvot viegli, bez beršanās un kasīšanās gar citiem.

Jauka izstāde par 19.gadsimta māksliniekiem pašu mākslinieku acīm - romantiskie varoņi ar neprātīgajām acīm, dzīvi baudošie bohēmisti, elegantie dendiji un cilvēki, kas mēģina nostāties Dieva vietā. Kaijas un zvejnieki uz melna fona Teitā. Šā gada labākie britu portreti - fotoreālisms pilnā plaukumā.

Balodis, kas jauki dūdodams lenc savu balodieni, un zosis Haidparkā.

Iedomāts pieskāriens plaukstai.

Vineta un Miks, kas vienkārši izskatās laimīgi starp datoru, riteņiem, melno mežģīņu kleitu un krāsainiem audumiem.

Austrumu un āfrikāņu audumi, smaržas un rotas, kā arī sapņu korsete, kas tā arī palika nenopirkta.

Pusnedēļa Londonā ar neticamu viegluma sajūtu ir aizplanējusi...