ar kājām zemē un degunu mākoņos

Stāvēju vietā, kur pusotru gadu atpakaļ likās, ka pasaule ir sabrukusi... visi izlolotie sapņi, ilgas sašķīda sīkās drumslās un lauskas sadūrās visur, kur vien bija kāds nervu gals.

Nu neko - izrādās vieta kā vieta - skaista un joprojām varena. Arī es joprojām pie labas veselības. Tā laika sapņi un ilgas tomēr piepildījās (lai arī ar laika nobīdi) un pēc tam, protams, sašķīda (ir lietas, kas nemainās). Lausku plēstās rētas ir sadzijušas, tā laika dekorācijas joprojām uz vietas.

Koka zari un sniegs šovakar aiz loga izveidojuši pasakaini smalkas mežģīnes, kuras es papildināju ar herbālo cigarešu dūmu mākonīšiem. Vai tas būtu aizejošās ziemas reveranss?