ar kājām zemē un degunu mākoņos

Tajā ziemas rītā pār pilsētu bija nolaidusies bieza balta migla. Apakašā baloja sniegs, augšā necaurredzams miglas piens. Pat skaņas kaut kur pazuda un nomaldījās miglā, pakārās gaisā un nekur tālu neizskanēja. Un tad pēkšņi atskanēja tāda kā šņākoņa, tāda kā rēkoņa - kaut kas pilnīgi cits nekā pierastās pilsētas nomales skaņas. Turklāt nebija skaidrs no kurienes šīs skaņas nāk - pa labi nekā nebija, pa kreisi arī nē.

Un tad ļaudis pacēla galvas. Virs viņiem, zemu, zemu, gandrīz skardams egļu galotnes lidoja sarkans gaisa balons. Un rēca viņā uguns mēles, kas ik pa laikam izšāvās, lai siltais gaiss paceltu sarkano bumbuli augstāk, virs eglēm, virs pilsētas, iekšā miglā...

Viņš vienkārši izpeldēja no baltās miglas kā tāds milzīgs senas pasaules iemītnieks, kas uz mirkli šķērso mūsdienu realitātes koordinātu asi. Spilgti sarkans un liels - galīgi neiederoties balti, pelēki nošņurkušajā apkartnes interjerā. Un tad viņš cēli un netraucēti, šņācot un rēcot uguns liesmām, iepeldēja atpakaļ miglā... it kā nekad viņa nebūtu bijis...

Bet migla pēc dažām stundām izklīda. Debesīs lidoja vien vārnas un dažas kaijas.