ar kājām zemē un degunu mākoņos

Visi šodien uz mani kliedz, kaut ko grib - un galigi ne pa tēmu.... Tāpēc neņemu galvā! Eju un svilpoju! ... un kliedzu pretī... :)

Vispār tāds ļoti dīvains vīkends bija padevies - ar emocionālām krīzēm un atlabšanām, foršiem cilvēkiem, pirmo sniegu, svecēm, krāsām, grāmatām. It kā nekas būtisks nav paveikts, bet laikam arī nevajag. Pirmrindnieču sasniegumi, lai paliek citai reizei! Tāds dīvains laiks - veļi laikam apkārt vazājas...

Man nepatīk novembra dienas. Pelēkas - ne īsti diena, ne īsti krēsla. Tādas nomācošas un miegainas...

Tad jau labāk naktis - tad var aizdegt sveces un skatīties kā aiz kokiem, kuri kļuvuši pavisam kaili, nebeidzamā straumē plūst automašīnu ugunis - dzeltenas un sarkanas. Pilsētas gaismu teātra ikvakara, iknakts, ikrīta izrāde! Un pretējās mājas iedzīvotāji aiz saviem gaišajiem logiem dzīvo savu vakara dzīvi, varbūt nemaz nenojaušot, ka arī kļuvuši par gaismas un tumsas teātra aktieriem.

Kad tu ienāc gaismā, tu kļūsti par aktieri, kad paliec tumsā, tu esi skatītājs...