| 9:50p |
pie manis atnācis laukstrādnieks un jau stundu neiet prom. neko arī nesaka, vislaik skatās virsū, kaut ko gaida vai arī mēģina saņemties. ik pa brīdim uz viņu paskatos, mēģinu saprast, kāds man no viņa varētu būt labums - vai radīsies jautrība, ja mēģināšu viņu provocēt, kaut kā izklaidēt vai nobiedēt. vienbrīd mans mērs ir pilns un es viņam saku
- ko tu gribi
viņš minstinās vēl brīdi, bet tad jau arī viņam sakamais ir gatavs.
- cienīgs kungs, lūdzu neuzskatiet manu iejaukšanos par nevīžīgu un nepieklājīgu, esmu šeit ieradies savas ģiemens vārdā. redziet, mēs dzīvojam mēžā un regulāri tiekam apdraudēti no fantomiem un barbariem.
es tikām viņā pa ausu galam klausos, tomēr neko nepalaižot garām.
- mēs esam tādi nabadzīgi, ka mums vienmēr kāds uzglūn
te es sāku viņu turēt aizdomās, ka viņš kaut ko slēpj, un kļūstu bargs ar viņu. skatos uz viņu dusmīgi un esmu gatavs apšaubīt visu, ko viņš saka.
viņš tālāk neturpina, un iestājas klusums. es esmu ieguvis savu vielu pamatotām dusmām, bet viņš šķiet plīvuro nenoteiktībā un nedrošībā. kā būt šajā situācijā, kad cilvēka labā daba paredz, ka man vajadzētu būt pret viņu laipnam, uzklausīt viņu un iespēju robežās izlīdzēt. bet esmu ieņēmis tādu sociālo stāvokli, kurā eju krustu šķērsu visam pieņemtajam un pareizajam un kur nu mēs nonāksim ar šādu attieksmi. to es viņam nolemju pavaicāt, lai retinātu saspringumu.
- saki, mīļš cilvēks, tu esi traks vai kā?
uzreiz saprotu, ka tas nav pareizs sākums, jo ir acīmredzami aizvainojošs adresētam. man pat nevajag uz viņu skatīties, lai to saprastu, bet tad pēkšņi man iezvanas telefons un kāds man atgādina, ka jāskrien uz pirti, kura bija sarunāta jau iepriekš, tādēļ ir labs attaisnojums tam, lai ar atvainošanos atvadītos no sava biedra un, iespējams, piedāvātu viņam ienākt citā piemērotākā brīdī, kad mēs abi būsim labāk predisponēti pret to, lai nonāktu pie kāda risinājuma. |