| 9:51p |
izgāju uz balkona paelpot svaigu gaisu. viss sniegā, gaiss samērā svaigs un dzestrs. uzlaižas uz palodzes zīlīte un saka man
- ko tu te tēlo dabas draugu, ja tu tiešām gribētu būt līdzsvarā ar apkārtējo vidi, tev būtu jāuzturas svaigā laikā lielāko sava laika daļu, nevis jāiznāk tad, kad jau galva vairs nestrādā.
es skatījos uz zīlīti, kamēr tā saka savu garo sakāmo un man mazliet apnika, turklāt sāka jau kļūt auksti. tāds nerūdīts un no materiālās dzīves atteicies cilvēks ir vārīgāks gļuvis. aizvāru balkona durvis un ienācu atpakaļ istabā, durvis aizslēdzu. zīlīte palika sēžam uz balkona malas nelielā nesapratnē un augošā aizvainojumā. es vēl mirkli stāvēju un caur aizkariem skatījos te uz zīlīti, te uz benzīnantanku tālumā. pārsvarā zīlīte man neinteresēja, ar viņu viss bija skaidrs. izslēdzu istabā gaismu un atnācu savā istabā. uz ķeblīša stūrī sēž bārdains kapteinis un griež kāju nagus tā ka šprakšķ. es saku, mana vecmamma mēdza lūgt mazbērniem griezt nagus tikai pēc kārtīgas vannošanās, jo savādāk tas bija nulles variants. kapteinis īsi paceļ acis uz mani un atgriežas pie savas nodarbes.
- ja es jūs netraucēju, es gribētu turpināt strādāt ar datoru. es nosaku un sāku spiest taustiņus. kapteinis izliekas, ka neko nav dzirdējis un meklē labākus leņķus nagu apstrādei. wā, es nožāvājos, ja es būšu iesācis šīs nepatikšanas, tās nelaidīs mani vaļā ilgu laiku. vajadzēs kaut ko radikālu izdomāt. es izraju tabureti no kapteiņa apakšas un tālāk jau atskaldīšana notiek aizkulisēs. netiek izlietas asinis, jo pēc pelmeņu ēšanas ir slikta dūša. tāpat arī netiek lauzti kauli un nagi, vispār nekādas vaļējas brūces netiek radītas un fiziska pārestība tiek nosodīta paktā par padošanos. kad istaba ir izkvēpināta un aizkari izskatās iedzeltējuši, es nolieku savus kaujas piederumus un atdodos klusuma un miera rokās. nevarēs vienmēr karot bezgalīgi un bez rezultātiem. |